"Te ir bedrīte un tāds slidenāks, tu nāc tā lēniņām, tā lēniņām, droši…" - Samariešu apvienības sociālie darbinieki palīdz iekāpt īpaši aprīkotajā auto smiltenietei Annai. Šajā auto ir izvietots pārvietojamais aprūpes birojs, kurā iekārtota arī duša un tātad iespēja nomazgāties.
„Mēs iepriekšējā dienā padodam savām tantiņām un onkulīšiem ziņu, kad mēs būsim un tad jau mūs gaida, protams, gaida,” stāsta samarieši. Aprūpes auto jau nepiestāj katru dienu pie veco un vientuļo ļaužu mājām, tāpēc ikdienā Samariešu apvienība algo cilvēkus, kuri var palīdzēt, kad ir nepieciešams. Tā tobrīd smiltenietei Annai līdzi, nesot tīru drēbju kārtu, atnākusi jauna sieviete ar bērniņu. Laila Svitka ir attāla sirmgalves radiniece: „Es palīdzu Annas tantei malku nest, kurināt, ēst taisu, nesu viņai, tāpat parunāties…- Viena viņa galā netiktu? - Netiktu gan.”
Laila ir četru bērnu māmiņa un strādāt pilnu slodzi viņai nebūtu iespēju, tāpēc nelielā naudiņa, kuru viņa saņem par Annas kundzes aprūpi, kuplajā ģimenē arī ir no svara. Ja pēc Jaunā gada nāksies šo iespēju zaudēt, Laila necer atrast darbu, kur varētu piepelnīties: „Grūti, ļoti grūti, it sevišķi tad, ja ir bērni.”
Dienesta „Samariešu atbalsts mājās” vadītājs Viesturs Kleinbergs stāsta, ka līdzīgi kā Laila šobrīd šādus nepilnas slodzes mājas aprūpes pakalpojumus laukos sniedz 83 cilvēki, bet Rīgā ap 120.
Viesturs Kleinbergs arī atzīst, ka nav jau problēmu paņemt cilvēku uz pilnu slodzi, bet šis ir darbs, kur visu nevar rēķināt tikai naudā:
„Ja mēs runājam par aprūpi, tad svarīgs elements ir tas, ka šīs cilvēku attiecības… Protams, ka vecajam cilvēkam vieglāk ir uzticēties kādam cilvēkam, kuru viņš pazīst, un it sevišķi laukos , tad tas vienmēr būs kāds kaimiņš vai attāls radinieks, kurš ir kaut kur netālu un var pieslēgties pa brītiņam klāt šai palīdzībai. Protams, to var nomainīt ar profesionālu aprūpētāju, desmit cilvēkus atlaist, pieņemt to vietā vienu, bet tas nodokļu apjoms, ko saņems valsts, nemainīsies. Bet būs desmit cilvēku, kuriem nebūs nekādu ienākumu, un desmit vecu senioru, kuri būs zaudējuši savu uzticības personu.”
Bet pēc Jaunā gada turpināt dienestā nodarbināt cilvēkus nepilnās slodzēs būtībā nav finansiāli iespējams.
„Sanāk tā, ka cilvēka kopējais atalgojums, ko viņš mēnesī nopelna, ir 2-3 reizes mazāks nekā sociālais nodoklis, kurš par viņu būtu jāmaksā. Realitātē mūs tā kā gandrīz vai spiež cilvēkus atlaist, vai arī sākt domāt kādas dažādas shēmas,” klāsta Kleinbergs.
Daudzas pašvaldības ir nodevušas šos mājas aprūpes pakalpojumus Samariešu apvienībai un tātad arī maksā par to, bet Viesturs Kleinbergs vērtē, ka diezin vai pašvaldības būs gatavas vēl atvērt maku, lai segtu arī klāt nākošās sociālās iemaksas:
„Tām pašvaldībām jau nav tās liekās naudas! Nu esam reālisti! Ja man vienā pašvaldībā ir 29 tādi cilvēki, kuriem man būs jāmaksā gandrīz 100 eiro sociālās apdrošināšanas iemaksas 10 vai 20 eiro vietā, tad tas nozīmē, ka tas sadārdzinājums tai pašvaldībai vai mums ir 2000 eiro mēnesī, - to nav iespējams nosegt no šiem te ieņēmumiem, kas ir aprūpes nodrošināšanai.”
Viesturs Kleinbergs secina -
ieviešot šīs izmaiņas, nav ņemta vērā reālā situācija, un tagad sanāk tā, ka it kā rūpējoties par maznodrošinātāko iedzīvotāju daļu, viņiem šo ienākumu būs vēl mazāk:
„Patiesībā viņi nevis saņems šīs te garantijas, bet viņi viņas zaudēs, ja šobrīd viņi var pretendēt uz kaut kādu slimības pabalstu, jā, nelielu, bet var, tad viņi neko nevarēs, ja viņi būs reģistrējušies kā pašnodarbinātie un strādās uz uzņēmuma līguma. Tad sanāk tā, ka tas stāsts ir, ka mēs it kā rūpējamies par cilvēku labklājību, bet tos cilvēkus padarām vēl nabadzīgākus. Otrkārt, es domāju, ka cilvēki, kuri Saeimā virzīja šo lēmumu, viņi ļoti sen nav bijuši laukos, un šajā situācijā nedod iespēju cilvēkam kaut vai bišķiņ strādāt.”
Kā izdosies veidot dienesta darbu nākamgad, to sarunā Viesturs Kleinbergs vēl neņemas spriest, gan atzīstot, ka pakalpojums jau būs un tiks nodrošināts, vien atklāts ir jautājums, vai darbu varēs saglabāt ap 200 mājas aprūpētāju.
