Baiļojoties par ģimenes drošību, Kārļa Nuķa tēvs tomēr visus padomju okupācijas gadus nāca uz Meža kapiem un kopa sava brāļa kapavietu. Kārlis nāca līdzi, kaut gan savu tēvabrāli Augustu Nuķi nekad nav redzējis.
"Es tikai zinu, ka viņš ir bijis robežsargs un dienējis kaut kur tālu, tālu, Zilupē. Kā viņš te Rīgā ir bijis, man ir grūti pateikt, bet viņš pazuda šeit. Viņš pazuda, kā jau visi tanī laikā pazuda, neviens jau nenāca un neteica, jūsu brālis ir paņemts un aizvests, protams, ka ne.
Viņš vienkārši tika tur, kur visi - Stūra mājā, un pēc tam nošauts," stāsta Kārlis Nuķis.
Augusts Nuķis, miris 1941. gadā, ir viens no simt cilvēku vārdiem plāksnē Meža kapos, Balto krustu piemiņas vietā. Tajā apbedīti bez tiesas notiesātie un bez patiesa iemesla nogalinātie Latvijas cilvēki laikā no 1940. gada 17. jūnija līdz 1941.gada jūlija sākumam. Vēlāk kapos guldīti vēl līdz pat 1944. gadam masu kapos atrastie komunistiskā terora upuri.
Viens no pēdējiem režīma noziegumiem 1941. gadā bija 99 cilvēku nošaušana Rīgas Centrālcietumā tikai dažas dienas pirms vācu armijas ienākšanas Rīgā. Okupācijas muzejā glabājas divi saraksti ar nošaujamo cilvēku vārdiem.
"Apcietināto saraksts ar visiem zināmo nozieguma liecību – rezolūciju "Sociāli bīstams, visus nošaut."
Tas ir padomju varas noziegums, tā ir padomju varas pirmskara histērija, visatļautība darīt visu, lai iznīcinātu tos, kas nepakļaujas, kas citādi domā, un faktiski tie ir civiliedzīvotāji,"
norāda Okupācijas muzeja direktore Solvita Vība.
Bijis aizsargs, bijusi naidīgi noskaņota padomju varai, ar gaismu signalizējis fašistiskajai armijai. Šādi un līdzīgi, izdomāti iemesli redzami kā pamatojums nošaušanai. Okupācijas muzeja audiovizuālajā arhīvā saglabājusies Helēnas Lasmanes-Lāces liecība. Sieviete atradās Centrālcietumā 1941. gada jūnijā un neticamā kārtā izdzīvoja.
"Ik pa laikam šāvieni, šāvieni ļoti tuvu. Un tālumā varēja dzirdēt tā kā lielgabalus, tad mēs pieņēmām, ka tur vācieši nāca, tuvojās Rīgai.
Un tad pēkšņi viss apklusa. Tā kā mēs bijām koridora galā, tad es pieņemu, ka krieviem, čekistiem nepietika laika nošaut visus, un tā mēs izglābāmies," atceras Lasmane-Lāce.
Vienam no ieslodzītajiem izdevās izlīst pa ēdienu padošanas lodziņu, atrast cietuma kameru atslēgas un vēl nenošautos cilvēkus atbrīvot. Centrālcietuma teritorijā tika atraktas divas bedres, kurās tika atrasti 98 nošautie, vēl vienu atrada vēlāk. 1941. gada 6. jūlijā viņi tika apbedīti Meža kapos, sākot Balto krustu piemiņas vietu. Taču padomju gados par šo notikumu bija aizliegts runāt.
