VSAC “Rīga” aprūpētāja Anita Liepiņa par aprūpētāju pie smagi slimiem bērniem strādā piecus gadus. Anitas pārziņā ir lieli puiši, visbiežāk vienlaikus septiņi. Visi ir vairākas reizes dienā jāpabaro un jāapģērbj.
“Vai tā ir ziema, vai vasara, mēs ejam divas trīs reizes ārā. Un tas nav mikrofonam teikts, tā ir realitāte. Kad vienam cilvēkam ir divreiz dienā septiņi klienti, praktiski guloši, jāizved ārā, tas ir ļoti grūti. Tā ir fiziska, manā skatījumā, pārslodze. Piemēram, šis zēns ir ļoti greizsirdīgs. Ja es viņu tagad nevizinātu, viņam jau birtu asaras. Grūts fiziski, un ļoti grūts emocionāli, tā kā atalgojums ir zems. [Alga] ar visām piemaksām nedaudz virs 400 eiro [pēc nodokļu nomaksas],” stāsta Anita.
Anita norāda – tiem, kas šeit strādā ilgstoši, aprūpētāja darbs ir sirdsdarbs. Tomēr profesijai trūkst prestiža.
Aprūpes centrā “Rīga” statistika parāda būtisku kadru mainību. Šā gada astoņos mēnešos darbā pieņemti 184 darbinieki, bet 187 darba dažādu iemeslu dēļ atbrīvoti. Augustā vien darbā pieņemti 18, bet atbrīvoti 25 darbinieki.
Centra vadītāja Ina Zajončkovska norāda – darbinieki nereti strādā vairākās darba vietās: “Ir cilvēki, kas vēlas strādāt, bet ne katrs spēj to darbu paveikt, jo tas gan fiziski, gan emocionāli ir ļoti smags. Ir cilvēki, kas atnāk, paskatās un aiziet. Ir cilvēki, kas atnāk vienu, divas nedēļas, paskatās un aiziet projām.”
VSAC “Rīga” Teikas filiālē pieteikto astoņu stundu badastreiku sauc par simbolisku protesta akciju, un protestēt tur ir gatavi pilnīgi visi aprūpētāji. Gan par atalgojumu, gan par nosacījumu, ka piemaksas pie algas var saņemt tikai par nepilngadīgu klientu aprūpēšanu.
Arodbiedrības pārstāvji, kas organizē protesta badastreiku, norāda, ka aprūpes centru darbiniekiem darba dēļ nereti rodas veselības problēmas, kuru ārstēšanu nesedz apdrošināšana.
Darbinieki ņem kredītus operācijām, ko mazo algu dēļ nespēj atdot.
“Vienīgais protesta veids, ar ko mūsu darba veicēji var izteikt savu protestu. Vairs nekā cita nav.
Mēs nevaram neiznākt uz darbu, jo tad šie cilvēki paliks bez aprūpes. 39 - gan bērni, gan arī pieaugušie cilvēki,” saka Latvijas Valsts iestāžu, pašvaldību, uzņēmumu un finanšu darbinieku arodbiedrības (LVIPUFDA) priekšsēdētāja vietniece Kristīne Jermakoviča.
Labklājības ministrijā atzīst, ka pieprasījumus aprūpes centru darbinieku atalgojumam rakstījuši vairākkārt, taču parasti apstiprināta tikai neliela daļa no prasītā. Lēmums par algu palielināšanu sabiedrībā esot nepopulārs, jo arī sociālās aprūpes centru darbinieki tiek uzskatīti par valsts pārvadē strādājošajiem.
“Piemēram, 2017.gadā ministrija virzīja vairāk nekā 12 miljonu papildu finansējuma pieprasījumu, lai varētu pacelt šiem zemāk nodarbinātajiem atlīdzību, apzinoties, ka tiešām šī atlīdzība ir maza pret to darbu, ko šie cilvēki dara. Tad no šī finansējuma apjoma nozares cilvēki saņēma tikai vienu miljonu eiro,” stāsta Labklājības ministrijas valsts sekretāra vietniece Indra Kārkliņa. Pērn izdevās palielināt atalgojumu medicīnas personālam, kas strādā aprūpes centros.
Ministrija ir iesniegusi pieprasījumu par papildu finansējumu nākamajam gadam 6,4 miljonu eiro apmērā. Atbildīgajā Saeimas komisijā par šo jautājumu panākta arī politiska vienošanās.
Ja finansējumu apstiprinātu, darba algas varētu palielināt aptuveni par 10%. Tas gan būs jaunās valdības rokās.
“Pēc jaunas valdības apstiprināšanas ministri ķersies pie darba un vērtēs aizejošās valdības iesniegtos priekšlikumus pēc būtības,” saka Finanšu ministrijas pārstāvis Aleksis Jarockis.
Valsts sociālās aprūpes centros visā Latvijā nodarbināti nepilni trīs tūkstoši darbinieku, kas visas diennakts garumā aprūpē vairāk nekā četrus tūkstošus klientu, kuriem lielākoties ir smagas veselības problēmas.
