„Antropoloģija ir cilvēku pētniecība. Bet parasti, kad pasaka – es esmu antropologs, pētu cilvēkus, visi domā – tagad jau tu sēdi, skaties uz mani, ko es domāju. Bet nē, antropoloģija skatās uz cilvēkiem grupās, sabiedrībā, saskarsmē,” skaidro RSU sociālantropoloģijas maģistra programmas absolvente Daina Bērziņa.
Viņa norāda, ka antropoloģijas galvenā metode ir līdzdalīgais novērojums: „Tiek izmantotas nevis atbildes uz jautājumiem, bet pētnieks pats iet un piedalās procesā, mēģina kļūt par vienu no šiem pētāmajiem objektiem, mēģina iejusties un pavada maksimāli daudz laika ar viņiem. Manā gadījumā tie bija četri ar pusi mēneši, kur es regulāri devos uz draudzes baznīcu.”
Pēta mormoņu misionārus
Maģistra darbu Daina rakstīja par Pēdējo dienu Svēto Jēzus Kristus baznīcas misionāriem jeb tautā sauktajiem Mormoņiem. Misionāri ir gados jauni cilvēki no 18 līdz 26 gadiem, kuriem diena sadalīta pēc stingra grafika. Tā sākas jau pusseptiņos rītā un beidzas 22.30 vakarā. Mormoņi, kuri dodas misijās, vienmēr tiek sūtīti uz citām valstīm, tādēļ arī Latvija esošie misionāri ir no ārzemēm.
„Un šie misionāri dzīvo pa pāriem. Viņi, pirmkārt, piesakās braukt misijā, nezina uz kurieni viņus nosūtīts. Viņus nosūta kaut kur un saliek kopā ar kādu dzimuma pārstāvi. Un, lūk, viņi tur nokļūst, un vismaz sešas nedēļas dzīvo kopā 24/7 ar savu pārinieku. Nepārtraukti viņiem ir jāsaglabā vismaz saredzams vai sadzirdams attālums vienam no otra. Piemēram, man bija tāda situācija, ka vienā no stundām, uz kuru es biju aizgājusi, kurās viņi man mācīja savus svētos rakstus, viens no pāriniekiem sarunājās ar kādu gaitenī. Viņš izgāja no telpas, bet atstāja savu roku uz stenderes, lai tas pārinieks, kas paliek telpā viņu arvien vēl varētu saredzēt,” stāsta Daina.
Un tomēr, kā savā maģistra darbā secināja Daina Bērziņa, veids, kā mormoņi vēlas pievērst cilvēkus ticībai nav efektīgs. Jaunieši ir tik tikko sākušu patstāvīgu dzīvi, tiem nav pietiekamas pārliecināšanas spējās un ir grūtības izteikties vietējā valodā. Daina secināja, ka mormoņi galvenokārt nevis sludina ticību, bet veicina draudzes pašizaugsmi: „No baznīcas viedokļa tas ir ļoti labs veids, kā nodrošināt sev baznīcas locekļus, kas ir pieraduši pie koorporatīva darba stila. Tādas kā darba ētikas, jo šie jaunieši ir dzīvojuši ilgi, nu, divus gadus dzīvojuši grafikā no plkst.6.30 līdz 22.30. Laiks ir sadalīts pa stundām. Viņi ir iemācījušies sadzīvot ar cilvēkiem, ar ko gan viņus tur saliek pārī. Viņi ir iemācījušies pārliecināt cilvēkus svešā valodā par savu ticību. Viņi ir iemācījušies svešvalodu, kas attīsta prātu.”
Pēta lauciniekus un pilsētniekus
Savukārt sociālantropoloģijas maģistrante Aija Rūse pētīja to, vai cilvēki, kas nesenā pagātnē pārcēlušies uz laukiem, uzskatāmi par lauciniekiem vai pilsētniekiem: „Droši vien ir dzirdēts, ka Latvijas lauki izmirst. Un tad es domāju, kā tad tā. Un tai pat laikā ir pretēja ziņa - šad tad arī mani kādi draugi aizbrauc uz laukiem un dzīvo tur. Tad sanāk tāda pretruna. Un tad es mēģināju skatīties, kas tur ir.”
Jaunā maģistrante kādu laiku dzīvoja pie septiņām dažādām ģimenēm, kas kādreiz mitinājās Rīgā, bet nu jau kādu laiku dzīvo 100 kilometru rādiusā no Rīgas. Viņa līdzdarbojās ģimenes dzīvē un arī novēroja to no malas.
Aija noskaidroja, ka mūsdienās parādījusies jauna sociāla loma, ko iespējams spēlēt – nepilsētnieks: „Un tā nu mēs ar vienu informantu nonācām pie šī te vārda „nepilsētnieks”. Kas ir tātad, pilsētnieks, kas dzīvo laukos, bet, kuram ar lauku darbiem nav vēlēšanās ņemties. Angliski ir tāds jēdziens, jā, kas apzīmē šādus cilvēkus, kas ir labi izglītoti cilvēki, kas ir pārcēlušies no pilsētas uz laukiem, taču nav pazaudējuši sociālo saikni ar pilsētu.”
No Aijas aplūkotajām ģimenēm, tikai viena nodarbojās ar lauksaimniecību, pārējās strādāja pilsētas videi raksturīgus darbus.
Sociālantropologu pētījumus varēs noklausīties vēl 7.augustā bārā „Chomsky”.
