Naudu prioritāri velta bērniem
„Mēs pērkam ne gluži to, kas ir pats, pats lētākais, jo bērni lētāko arī neēd, bet pa vidu mēģinām…” - Inese ir trīs mazu bērnu mamma no Skrīveriem. Viņa šobrīd nestrādā, jo mazākais bērns ir nepilnu gadu vecs. Bez darba ir arī viņas vīrs, pirmās grupas invalīds.
Latvijas nabadzības skalā Ineses ģimene pieder nabadzīgākajām - tās budžets nesasniedz garantētā minimālā ienākuma līmeni, kas ir aptuveni 50 eiro mēnesī uz ģimenes locekli. Tāpēc pašvaldība piemaksā ap 80 eiro mēnesī.„Piemēram, ja mēs saslimstam, mēs zāles sev nepērkam, taupam tā, lai ir bērniem, jo bērni ļoti bieži slimo, kad bērnudārzā iet. Ja apģērbu vajag, pirmām kārtām, lai ir bērniem,” saka Inese.
Apģērbu sev un bērniem Inese bieži vien pērk lietoto preču veikalā. „Ja vajag ko izejamu, tad kaut ko jaunu nopērkam, lai ir līdzvērtīgi. Ne jau, ka cits ies balles kleitās, bet mūsēji tādi... Lai neatšķiras daudz! Sevišķi bērnudārzā viņi to izjūt, kāds cits pasaka, tu neesi smuka - tev nav tas smuks, tas nav labs. Tad nāk mājās raudādama, tad atkal jādomā, kā to labot,” norāda Inese.
Viņas sešgadīgā meitiņa gan apzinās, ka ne visu var vecāki viņai nopirkt. „Vienā veikalā Skrīveros pie vienas manas tantes bija šitik liela lelle. Es domāju, ka mamma to varēs paņemt, bet tā bija ļoti dārga,” stāsta meitene.
Ģimenes budžets ir ap 280 eiro. To veido pabalsti par bērniem, vīra invaliditātes pabalsts un garantētais minimālo ienākumu (GMI) pabalsts. Pašvaldība ģimenei arī daļēji apmaksā malku un bērnudārzu, ģimenei kā trūcīgajiem veselības pakalpojumi ir bez maksas.
„Ko gribētu? Gribētu dzīvokli nosiltināt, lai mitrums nav rudenī un pavasarī, lai bērni mazāk slimotu,” stāsta Inese.
Inese nosūtījusi savu CV vairākiem darba devējiem. Viņa pamanījusi, ka daudzi nemaz negrib pieņemt darbā jaunās māmiņas. „Cik man ir atzvanījuši darba devēji, vienmēr prasa, kāds ir ģimenes stāvoklis - ir bērni vai nav. Saka: "Nu, atzvanīsim!” - nu tā divdomīgā balsī. Nezinu, diezgan stulbi,” situāciju vērtē Inese.
Kopj māti un uztraucas par pensijas apmēru
Tiesa, kādas citas Skrīveru iedzīvotājas stāsts liecina, ka par trūcīgu pavisam pēkšņi var kļūt ikviens. „Es strādāju, darbiņš bija, strādāju, braukāju, viss bija tā normalizējies..” - Tomēr Maijai pirms trim gadiem nācās aiziet no darba birojā, kur viņa pelnīja ap 400 latu mēnesī. Tagad viņai ir trūcīgā statuss. Gluži vienkārši Maijas 87 gadus vecajai, neredzīgajai mammai ļoti pasliktinājās veselība.„Viņa man pirmās grupas invalīde ir. Un līdz ar to uz darbu es nevaru braukt nekur. Uz vietas jau ir, kā ir. Tad mums ir tikai ienākumi, kas mums ir - mammas pensija un kopšanas naudiņa. Tā mēs esam nonākuši līdz trūcīgo statusam,” saka Maija.
Nolīgt mammai aprūpētāju Maija nevarēja atļauties. Viņa parēķinājusi, ka par transportu vien uz Rīgu jāmaksā ap simt eiro mēnesī. Maija saņem palīdzību no pašvaldības. „Nu kāda palīdzība? Katru trešo mēnesi mums tik piešķirti līdzekļi, ļoti minimāli līdzekļi, malkas iegādei vai dzīvokļa pabalstam. Cik tagad sanāk eiro, neesmu tā rēķinājusi, bet 25 latu ceturksnī. Gadā 100 latu, 140 eiro gadā. Bet tā malkas apkure, viena krava maksā jau pie 200 eiro,” klāsta Maija.
Turklāt Maija ir pirmspensijas vecumā, un par nākotni viņa ir ļoti noraizējusies.
„Un tad mums ir tāds interesants jautājums, vai valdība nevarētu palīdzēt tādiem kā mums, kas kopj savus radiniekiem, lai tas laiks, kamēr mēs kopjam, ieietu darba stāžā. Jo tad mums darba stāža nav,” uzsver sieviete.
Ilgstoši mazapmaksāts darbs noniecina cilvēka personību
Sociālā atbalsta sistēmā ir problēmas, atzinušas gan nevalstiskās organizācijas, gan arī valsts iestādes. Latvijā ir ļoti neizdevīgi strādāt mazkvalificētu vai mazapmaksātu darbu, pētījumā secināja arī Pasaules banka. Proti, tad cilvēks zaudē pilnīgi visus pabalstus. Tāpēc reizēm cilvēki atsaka darba piedāvājumam, jo izdevīgāk saņemt pabalstu.
„Ilgstoši tas vienalga zemapziņu iedragā, personību noniecina…” saka Sandra, kas strādā Skrīveros preses kioskā par pārdevēju. Viena viņa audzina trīs skolas vecuma meitas un ienākumi ir zemi. Tāpēc arī viņas ģimenei ir trūcīgo statuss.
Krīzes laikā Sandra vienubrīd bijusi bez darba. „Esmu sekretāre lietvede, mācījos es pati grāmatvedības tehnikumā, piestrādājusi esmu Skrīveru mūzikas un mākslas skolā ar cerību, ka viņiem vajadzēs štata vietiņu, bet to diemžēl viņi nevarēja nodrošināt. Startēju - tur laikam vajadzēja diezgan lielu uzņēmīgu - startēju novada domē par bāriņtiesas sekretāri, bet neizturēju konkursu,” savu pieredzi uzskaita Sandra.
Lielākais nabadzības risks – uzreiz vairākām sociālajām grupām
Lai palīdzētu cilvēkiem ar zemiem ienākumiem, Labklājības ministrijā jau kādu laiku briest prāvas reformas. „Efektīvāka, iekļaujošāka, motivējošāka, uz lielāku ieguvumu sabiedrībai, un indivīdam vērsta…” - saka Viņķele - bijusī labklājības ministre - pērn decembrī iepazīstināja ar iecerētajām sociālās drošības sistēmas reformām. Pirmais darbs - jāsagatavo koncepcijas projekts par minimālā ienākuma līmeņa noteikšanu.
Izrādās, lai arī valdība mainījās, un ministrijas galvgalī tagad ir citas partijas ministrs, tomēr reforma nav atcelta.
„Nekas nav mainījies uzstādījumos…” Evija Kūla no Labklājības ministrijas uzsver, ka ministrija pie aizsāktajām reformām strādā, un līdz aprīļa beigām tiks izstrādāta solītā koncepcija.
„Pamatproblēma ir tā, ka valstī mums nabadzības riskam pakļauto iedzīvotāju skaits ir relatīvi augsts, salīdzinot ar citām valstīm. Jau desmit gadu garumā. Otrs iemesls ir tas, ka, izvērtējot esošos minimālos ienākumu līmeņus, šobrīd nav adekvāts un pamatots neviens ienākumu līmenis,” skaidro Kūla.
Tāpēc ministrija piedāvās vairākus variantus minimālā ienākumu līmeņa noteikšanai.
„Viens variants, ko piedāvāsim, būs rēķināt minimālo ienākumu līmeni, balstoties uz ES metodoloģiju. Proti, noteikt konkrētu procentuālu apmēru no mediānas ekvivalentajiem ienākumiem, teiksim vienkāršā valodā - no cilvēku vidējiem ienākumiem 30, 40, 50 vai 60 procentu apmērā. Eiropa šobrīd mēra pēc 60%. Mēs piedāvāsim izvēli - 30, 40, 50 vai 60, tas ir atkarībā, ko uzskatīs par pieņemamāku mūsu valsts situācijā,” norāda Kūla.
Labklājības ministrijai ir zināms, kādas iedzīvotāju grupas visvairāk pakļautas nabadzības riskam un kurām nepieciešams īpašs atbalsts. Tās ir daudzbērnu un viena vecāka ģimenes, kā arī viena cilvēka mājsaimniecības un bezdarbnieki.
Mudina atbalstīt strādājošos ar mazu atalgojumu
Skrīveru novada sociālā dienesta vadītāja un Latvijas Pašvaldību sociālo dienestu vadītāju apvienības valdes priekšsēdētāja Ilze Rudzīte stāsta par ģimeņu biežākajām problēmām. „Šie cilvēki saskaras ar grūtībām nodrošināt bērniem gan interešu izglītību, gan papildu aktivitātes, medicīnas aprūpi, elementāras pamatvajadzības, kaut vai apģērbu,” norāda Rudzīte.
Viņa piebilst, ka uz nabadzības sliekšņa arī ir cilvēki ar invaliditāti, kuriem nav darba stāža un kuri spiesti samierināties ar aptuveni 100 eiro pensiju. Par to viņi bieži vien nevar nopirkt ne zāles, ne ārstēties.
Jaunas problēmas parādās arī ilgstošajiem bezdarbniekiem, ievērojusi Rudzīte.
„Tas, ka šobrīd šie cilvēki jau ir nonākuši pirmspensijas vecumā, tā ir viena lieta, kas apgrūtina vēl darba atrašanu. Un plus ir tas, ka lauku vidē vairāk ir šīs viensētas, un cilvēki gadiem ierobežotu līdzekļu dēļ nav spējuši ieguldīt savu mājokļu uzturēšanā naudu. Un šobrīd ir tāda situācija, ka šie mājokļi grūst, un pašvaldībai jādomā, kā nodrošināt cilvēkus ar dzīvojamo platību,” norāda Rudzīte.
Arī Rudzīte piekrīt, ka vajadzētu atbalstīt strādājošos ar mazām algām. „Un cik ilgi mēs šai valstī jau runājam par īpašo nodokļu sistēmu, par neapliekamā minimuma palielināšanu un tā tālāk. Tiklīdz saskaramies ar to, ka jābrauc ar transportu, tā ir ļoti liela ienākumu daļa, kas jāsamaksā, lai cilvēks vispār tiktu uz darbu. Dienesta pieredzē ir bijuši gadījumi, kad cilvēks atsakās no darba, jo pabalstos saņem lielākus ienākumus. Nav daudz tādu gadījumu, bet ir, un šos cilvēkus var saprast,” saka Skrīveru sociālā dienesta vadītāja.
Rudzīte uzsver, ka, protams, tā nav atbalstāma sistēma, bet joprojām nav arī risinājuma.
Nabadzīgi nav tikai alkoholiķi un cilvēki, kas negrib strādāt
Arī Rīgas domes Sociālās pārvaldes priekšnieks Mārtiņš Moors atzīst, ka daudzi sociālā dienesta klienti ir vienas vai pusotras minimālās algas saņēmēji.
„Riska grupa, protams, ir, kā Viņķeles kundze teica - tā saucamie strādājošie nabagi. Ja, manuprāt, mēs gribētu mērķēt kādus pasākumus un saistīt tos ar ienākumu lielumu ģimenē vai uz vienu ģimenes locekli, mums jāpārdala nodokļu maksātāju līdzekļi šiem strādājošajiem nabadzīgajiem cilvēkiem. Mums faktiski jāveic kā piemaksa pie algas,” norāda Moors.
Viņš piebilst, ka tad arī daudzi beigtu runāt stereotipos, ka sociālie dienesti palīdzot tikai alkoholiķiem un cilvēkiem, kas negrib strādāt. Tāpat arī trūcīgajiem, kas vēlas strādāt, lielas problēmas sagādā sabiedriskā transporta apmaksa, norāda Moors. „Diemžēl klienti nepieņem piedāvājumus jebkur, viņi nepieņem, ja jābrauc cauri pilsētai, un viņus var saprast,” saka Moors.
Rīgas domei pagaidām vēl neesot izstrādāts risinājums, kā atbalstīt mazo algu saņēmējus. „Un, ja mēs paņemam pagājušo gadu, 2013., tad skaitļi liecina par pozitīvu dinamiku šajā ziņā, trūcīgo personu skaits samazinās...” saka Silvija Šimfa, Latvijas Pašvaldību savienības padomniece. Viņa norāda, ja pērnā gada janvārī trūcīgo bija virs 100 000, tad gada beigās tikai nedaudz virs 80 000.
Tomēr Šimfa norāda uz pamanītu problēmu līdzšinējā sistēmā. „Bet sociālās palīdzības sistēma nav domāta tāpēc, lai cilvēkiem gadu gadiem otro pensiju maksātu, vai piemaksu pie pensijas, vai piemaksu pie invaliditātes...” - norāda Šimfa. „Sociālās palīdzības pabalsti ir domāti īslaicīgu problēmu risināšanai. To par normālu sociālās palīdzība sistēmu nevar saukt. Tā jau ir izkropļota. Tieši šo zemo ienākumu dēļ, kas ir ļoti lielai daļai. Vairāk nekā pusei iedzīvotāju ir ļoti zema pirktspēja. Mēs esam otrajā vietā no apakšas ES pēc pirktspējas. Mēs esam nabadzīga valsts kopumā,” saka Šimfa.
Minimālajai algai jābūt tik lielai, lai nav pamata lūgt pabalstu
Viņa atbalsta Labklājības ministrijas centienus reformēt sistēmu. Tomēr uzsver, ka, nosakot minimālo ienākumu līmeni, šis skaitlis būs jāņem vērā visā sistēmā. Proti, par to mazāka nevarēs būt minimālā alga, pensija un invaliditātes pensija. Šimfa arī pievēršas minimālās algas jautājumam.
„Pareizāk un loģiskāk ir tādu minimālo algu noteikt, lai cilvēkam nebūtu jākļūst par pabalsta saņēmēju. Cilvēks iet strādā, pelna, bet viņš strādādams, pelnīdams, vēl nāk pēc sociālā pabalsta,” saka Šimfa.
Savukārt „Ziedot.lv” vadītāja Rūta Dimanta Latvijas Radio norādīja, ka labdarības organizācijā vēršas cilvēki ar ļoti konkrētām vajadzībām, piemēram, nedēļu līdz bērna pabalstam nepietiek naudas piena maisījumam vai pēc slimnīcas apmeklējuma vientuļš pensionārs vairs nevar nopirkt zāles vai samaksāt par pārtiku. Proti, ja cilvēks ar zemiem ienākumiem izvēlas samaksāt vienu no vajadzībām, nepietiek vairs otrai.
Atbilstoši informatīvajam ziņojumam, ministrijas plānos ir sagatavot normatīvo aktu projektus gan par atbalsta nodrošināšanu trūcīgām mājsaimniecībām, gan par sociālo pensiju, gan par minimālo bezdarbnieka pabalstu. Pērnā gada beigās ministrija norādīja, ka iztikas grozi tikšot rēķināti atšķirīgi dažādām iedzīvotāju grupām, piemēram, vientuļajām mājsaimniecībām un daudzbērnu ģimenēm.
