Pagājis tas laiks, kad laukos pienu varēja slaukt spainī. Šobrīd, fermām kļūstot modernākām, aug arī prasības lopkopības speciālistiem, kuriem jāpārzina ne vien slaukšanas iekārtas, piena kvalitātes jautājumi, bet ir jābūt zinošiem arī dzīvnieku labturības un veselības jomā. Šādu speciālistu laukos pat ļoti trūkst.
Smiltenes tehnikumā rit pirmās prakses aizstāvēšana lopkopības tehniķa profesijas apguvējām. Meitenes, kuras izvēlējušās šo profesiju, stāsta, ka viņām jau visām ir bijusi saskare ar lopkopību, piemēram, Amandai un Edītei mammas ir slaucējas:
''Gāju līdzi, palīdzēju, un kaut kā tas ir iekritis sirsniņā, man personīgi laikam tas ir darbs ar dzīvniekiem, tieši govis.- Man mamma arī slauca govis, aprūpēja teļus, un es jau kopš bērnības to visu redzēju un redzu perspektīvi.''
Meitenes sapratušas, ka tā ir smaga profesija, taču darbs viņas nebaida.
Savukārt Monta un Rēzija Smiltenes tehnikumā apgūst zināšanas, jo fermas ir viņu dzīvesbiedriem un viņas tātad vēlas būt zinošas saimnieces:
''Ir mērķis gūt jaunas zināšanas, praktiski kaut ko iemācīties, lai varētu to izmantot. - Atnācu apgūt šo profesiju, lai varētu nākotnē iesaistīties un attīstīt saimniecību.''
Smiltenes tehnikums šobrīd ir vienīgais valstī, kas tagad piedāvā apgūt šo profesiju, kaut gan to jau kādreiz te varēja mācīties. Kā stāsta tehnikuma direktors Andris Miezītis, pārtraukuma iemesls bijis mācītiesgribētāju trūkums:
''(..) Tāpēc, ka stereotips bija tai sabiedrībā - nu ko tad tu ar mēslu dakšām, gumijas zābakiem, nu es tak savu bērniņu nelaidīšu tur iekšā! Bet viss ir ļoti, ļoti mainījies, gribu teikt, ka tagad tās fermas, kas ir izcilās saimniecības, kur ir pāri par 14 tūkstošiem litru izslaukums, viņas ir vienkārši paraugs.''
Arī audzēknes neslēpj, ka par lopkopja profesiju lielākoties sabiedrībā ir izveidojies visai stereotips priekšstats, un tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc jaunieši to ne visai vēlas apgūt, taču meitenes atzīst, ka situācija laukos jau mainās:
'' - Vienaudži saka - priekš kam tev tas ir vajadzīgs, lauki ir lauki, tāpat tu tur neko nesasniegsi, tu tikai dziļākā bedrē kritīsi un nepakāpsies nekur augstāk, bet es domāju, ka arī lauksaimniecībā var pakāpties augstāk, arī visu attīstīt, tā lai būtu moderni un lai būtu pašam prieks strādāt.
- Mūsdienās jau vairs nav tā, kā visi domā, ar mēslu dakšām, ej un to visu dari, viss ir mehanizēts, robotizēts.
- Mēs varam būt labs piemērs, kā jauni cilvēki iet strādāt tieši lauksaimniecībā, tieši lopkopībā, es domāju, ar to arī var ieinteresēt citus.''
Zināšanas, kuras prasa modernās fermas, topošajam lopkopības tehniķim ir plašas, sākot no dzīvnieku labturības, barības devu aprēķināšanas, līdz pat prasmēm veterinārijā, pirmās palīdzības sniegšanā. Praktiski to jaunieši var apgūt lielajās un modernajās Vidzemes piensaimniecībās, taču svarīga būtu arī mācību bāze pašā tehnikumā.
''Tad, kad mēs gājām uz šo finansēšanas periodu, mēs mēģinājām ministriju pārliecināt, ka mums vajag vienu eksperimentālo fermiņu, nevajag lielu. Diemžēl nebija atbalsta. 1990. gadā mums vēl bija ferma, mums bija slaucamās govis, gan cūkas un teļi, gan bites, zirgi , viss mums bija, bet jūs saprotiet, arī skolai jāskatās, kā izdzīvot, un mēs, skola, nevarējām to uzturēt, un [vairs] nav; šajā virzienā nebija pieprasījuma, mēs jau varam mācīt tikai tad, ja ir ko mācīt,'' saka tehnikuma direktors Andris Miezītis. Viņš atzīst -
lai risinātu mācību bāzes jautājumu, ir jābūt arī politiķu atbalstam, jo šobrīd mācību iestāde ir Izglītības ministrijas pakļautībā, bet speciālisti ir vajadzīgi lauksaimniecības jomā, kas gan ir Zemkopības ministrijas lauciņš.
''Mana pārliecība šajā ziņā ir tāda, ka ļoti daudz ir jāstrādā arī politiski, nu pašai Zemkopības ministrijai - tādā izpratnē, ka pārliecināt, ka tas ir vajadzīgs. Mēs visu laiku tagad tikai dzirdam – informācijas tehnoloģijas, IT, IT, nu viss ir skaisti, attīstās Latvijā. Bet kur mēs dzirdam, ka vajag mācīt lopkopības speciālistus? Bet es domāju, ja mums komplektēsies [audzēkņi], mēs izveidosim arī bāzi, un viss būs,'' ar pārliecību saka Miezītis.
Smiltenes tehnikumā vērtē, ka šo pirmo lopkopības tehniķu mērķtiecība un vēlme apgūt zināšanas varbūt rosinās arī citus lauku jauniešus pievērsties šai šobrīd tik pieprasītajai profesijai.
