Reizēm par tūkstoš vārdiem spēcīgāka var būt viena vienīga karikatūra. Uz šo atziņu balstoties, var paskatīties gan uz nacionālo drošību, gan pat uz kara nežēlību, lai ar mākslinieka acīm ieraudzītu, cik patiesībā kails un asiņains ir agresors.
Karikatūru izstādes tapšanu rosinājusi Lietuvas Aizsardzības ministrija. Pētīt humoru kā ietekmīgu propagandas ieroci rosinājis arī NATO Stratēģiskās komunikācijas centrs. Galvenie secinājumi – humors ne tikai smīdina un emocionāli uzlādē. Tas ir arī izdzīvošanas līdzeklis.
“Humors ir viens no indivīda psiholoģiskās aizsardzības instrumentiem. Kāpēc tai pašā bijušajā PSRS tas bija tik ļoti izplatīts? Jo dzīve pēc būtības bija grūta, sarežģīta, ar daudzām problēmām,” norāda NATO Stratēģiskās komunikācijas centra direktors Jānis Sārts.
To apliecina arī pētījuma autore, Latvijas Universitātes profesore Žaneta Ozoliņa: “Ar humoru var panākt to, ka cilvēks pārvar savas grūtības dzīvē, īpaši tajās valstīs, kur notiek konflikti vai kari.”
“Man viens paziņa, kurs bija preses sekretārs vienai ko Ukrainas karavīru brigādēm, teica – jo tuvāk frontei, jo smieklīgāk, jo cilvēki vairāk smejas, vairāk izmanto humoru,” atklāj pētījuma autors, nodibinājuma “Globālā Ukraina” pārstāvis Maksims Kijaks.
Ukraiņu pētnieks saka – Krievijas agresijas laikā humors spontāni uzplaucis. Tostarp tā bijusi atbilde uz Krievijas slavinājumiem saviem varoņiem.
Ar humoru pretiniekam var “iebarot” daudz ko tādu, ko citādi tas nepieņemtu.
To pētnieki saskata veidā, ka Krievijā smejas par Rietumu līderiem kā dažādu grēku un dīvainību pārņemtiem cilvēkiem. “Ja mēs salīdzinām ar Rietumu līderu attēlojumu, tad Vladimira Putina tēls vienmēr tiks rādīts kā spēcīga vīrieša, ārkārtīgi inteliģenta, galanta kunga tēls. Mans galvenais secinājums noteikti ir tas, ka humors ir tāda lieliska komunikācijas forma ar skatītāju, kad pat kritiskākā skatītāja uzmanība tiek tā kā mīkstināta.
Tajā brīdī pat tie, kas iestājas pret kaut kādām lietām, viņi uzklausa to, ko ziņu laikā viņi uzskatītu par nepieņemamu un noraidītu,” skaidro pētījuma autore, Latvijas Universitātes lektore Sigita Struberga.
