Agitai Šulcai no Ogres ir 17 gadus veca meita ar smagiem garīga rakstura traucējumiem. Viņa norāda, ka ir tādi bērni, kurus daudzi nav redzējuši un neizprot šo bērnu vajadzības.
„Es, piemēram, nevarēju vienu brīdi zināt, kā viņa reaģēs.
Es arī ļoti daudz kur vairs ar savu bērnu neeju, pārsvarā nekur gandrīz vairs neeju, jo es arī nevaru prognozēt viņas uzvedību.
Tas ir par jebkuru lietu. Uz skolu mēs nevaram iet. Tā kā notiek tas mācību process, viņa nevar iesaistīties. Tātad tas nozīmē, ka viņa dzīvo mājās,” stāsta Šulca.
Viņa arī vada biedrību „Vecāki kopā”. Šī neesot vienīgā ģimene, kuras bērnam grūtības apmeklēt pat speciālo skolu. Šulcas meitai bijušas agresijas lēkmes. No skolas bērnu nogādājuši arī psihoneiroloģiskajā slimnīcā.
„Pavisam smagiem bērniem jau lielākoties ir tā, ka viņi neiet vispār uz skolu, vienkārši skaitās tajā skolā. Kādam varbūt ir mājmācība. Mans bērns vienu brīdi tika vadāts uz Rīgu uz skolu. No sākuma trīs reizes nedēļā laikam, pa divām stundām. Pēc tam jau tas pārvērtās par divām dienām nedēļā un uz vienu stundu. Tad mēs ar vīru nolēmām, ka tam taču nav nekādas jēgas, testies uz Rīgu, tracināt viņu, ka mēs tagad viņu vedīsim,” klāsta sieviete.
Tādēļ šādu bērnu vecāki bieži vien nestrādā. Šulca uzskata, ka būtiska problēma ir personāla trūkums, ar speciālistiem kopumā nozarē esot grūtības.
Piemēram, Latvijas Radio devās uz Rīgas 1. internātpamatskolu - attīstības centru. Tur ir divas izglītības programmas - cilvēkiem ar vieglu garīgu atpalicību, kā arī ar vidējām un smagām mentālām problēmām.
Internātpamatskolas direktore Laila Lapiņa stāsta, ka tāpat ir divas profesionālās izglītības programmas pēc pamatizglītības iegūšanas. Skolā kopumā mācās 206 bērni.
„Pavisam mums ir 76 pedagogi skolā, un atbalsta personāls ir vairāk nekā 40 cilvēki: saimnieks, apkopēja, sociālie aprūpētāji, medicīna, virtuve.
Virtuve mums pašiem sava, arī visa ēdināšana, saimniecības pārzinis,” uzskaita direktore.
Kopumā skolā ir 28 klašu komplekti. „Smagākie bērniņi mācās maksimālais seši bērni klasē. Tur ir divi skolotāji. Un ir programma, kur ir viegla garīga atpalikšana. Maksimālais ir 12 bērni,” skaidro Lapiņa.
Direktore norāda, ka vajadzības gadījumā piesaista sociālo aprūpētāju. Ir sarežģītāki gadījumi, bet arī ar tiem izdodas tikt galā.
„Mums ir nodrošinājums tāds, ka mēs ar to pašlaik tiekam galā. Ja mums kaut ko noņems nost, tad es nezinu, kā būs. Mēģināsim izdzīvot.
Mūsu skolas komanda darījusi visu, lai katrs bērns justos mūsu skolā aprūpēts un izglītots,” saka Lapiņa.
Izglītības un zinātnes ministrijā norāda, ka personāla speciālajās skolās ir samērā daudz. Ja nav pietiekami, tad jārunā par atsevišķiem gadījumiem.
Biedrības „Vecāki kopā” vadītāja Šulca uzskata, ka būtu svarīgi nodrošināt, lai bērns apmeklē speciālo skolu pastāvīgi un vecāki tikmēr var strādāt.
Ministrijas Izglītības departamenta vecākā eksperte Modra Jansone skaidro, ka situācija jāskata individuāli, jo ir speciālās izglītības iestādes, kas šādu iespēju nodrošina.
„Protams, ir jāņem vērā tas, ka bērni ar ļoti smagiem attīstības traucējumiem, vairākiem smagiem attīstības traucējumiem kopā ļoti ātri nogurst, esot citā vidē, esot atsevišķi no ģimenes, varbūt vairāk tiek nogurdināti,” skaidro Jansone.
Tādēļ viņiem vajadzīgs cits režīms.
„Un tādēļ droši vien tā ir situācija, kad, jā, speciālās skolas var palīdzēt,
bet vai 100 % nodrošināt pilnīgi visu šādu bērnu mācīšanu un pieskatīšanu pilnas dienas garumā, nav man tās pārliecības,” uzsver Jansone.
Ministrijā norāda, ka lielāku lomu varētu uzņemties sociālie dienesti, sniedzot atbalstu ģimenēm ar smagi slimajiem bērniem.
