ĪSUMĀ:
- Slimnīcā aizmirstais bērns: Strādāju ēdnīcā 8 stundu darbadienu, algu nesaņēmu.
- Dokumenti liecina: 2007. gadā par viņu slimnīca maksāja sociālo nodokli.
- Slimnīcas pašreizēja vadība par to neko nezina; apgalvo – šobrīd nekas tāds nenotiek.
- Noskaidrot, kur palikusi Jura alga, var tikai policija; tā šobrīd to neizmeklē.
- Rīgas Bāriņtiesa neesot zinājusi, ka bērns slimnīcā strādājis.
- Likums nosaka: slimnīcā ārstējas tad, kad to nevar darīt ambulatori.
- Bērnu psihologs: Ja strādāja, tas ir pierādījums, ka nebija jāatrodas slimnīcā.
Par Jura (vārds mainīts) nodarbināšanu liecina dokumenti par veiktajām valsts sociālās apdrošināšanas iemaksām.
“Es tikai atceros, ka 2007. gadā tas bija. Es strādāju slimnīcas ēdnīcā, traukus mazgāju, dārzeņus mizoju, nesu tur pārtiku pa grupiņām, vācu nost. Ēdiena atliekas nesu uz caurumu, jo visu gāza ārā. Man bija kā visiem cilvēkiem – astoņu stundu darba diena. Bet lieta tāda, ka man algu nemaksāja. Viss bija oficiāli, darba līgums bija,” atcerējās Juris. Tobrīd viņš bija nepilngadīgs.
Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras izdrukas apliecina, ka no 2007. gada janvāra līdz jūlijam slimnīca par Juri ir maksājusi sociālo nodokli.
Slimnīcā Juris strādājis nepilnu pusgadu, un vēlāk nepilnu mēnesi strādāja arī Ainažu pilsētas pārvaldē.
No amata atstādinātā Bērnu psihoneiroloģiskās slimnīcas “Ainaži” vadītāja Ilona Balode uz vairākkārtējiem LTV zvaniem neatbildēja.
Slimnīcas pašreizējais vadītājs Aigars Kišuro norādīja, ka viņam neesot zināms, kur meklēt slimnīcas arhīvu materiālus par pacientu nodarbināšanu.
Pašlaik nekas tamlīdzīgs nenotiekot, viņš apgalvoja.
Salacgrīvas novada domē norādīja, ka tā laika Ainažu pilsētas dokumenti nodoti glabāšanai Valmieras zonālajā arhīvā. Arhīvā savukārt apstiprināja – ir redzami darbinieku kontu numuri, ne cilvēku paraksti. Tāpēc informāciju, kur palikusi Jura nopelnītā alga, kurš to saņēmis, kurš tērējis, uzsāktā kriminālprocesa ietvaros varētu noskaidrot vienīgi Valsts policija.
Tomēr vismaz pagaidām policija šo aspektu neizmeklē.
Tikmēr Rīgas Bāriņtiesa apgalvoja, ka nav zinājusi, ka bērns slimnīcā arī strādājis.
Pacienta nodarbināšanas jautājumā kategorisks ir bērnu psihiatrs Ņikita Bezborodovs. Arī viņš, analizējot konkrēto gadījumu, pētījis dokumentus un ir redzējis apliecinājumu tam, ka puisis slimnīcā strādājis.
Un tas ir viens no pierādījumiem, ka jaunietim šajā laikā nemaz nebija jāatrodas slimnīcā.
“Arī likums mums nosaka, ka stacionārā veselības aprūpe ir sniedzama tikai tad, kad veselības stāvoklis ir tik smags, ka viņš nevar saņemt veselības aprūpi ambulatori. Kā tas pat teorētiski ir iespējams, ka, atrodoties slimnīcā, nepilngadīgs bērns strādā algotu darbu?” neizpratni pauda Bezborodovs.
Jura stāsts pēc iepriekšējā “De facto” sižeta beidzot ir sadzirdēts Saeimā un Rīgas domē, kurās aizvadītā mēneša laikā sasauktas vairākas komisijas. Pēc sižeta ir atrisināts jautājums par vairāk nekā desmit gadus Jurim neizmaksāto apgādnieka zaudējuma pensiju.
Tāpat amatpersonas esot vienojušās atrast iespēju, lai no septembra Juris varētu sākt iegūt izglītību, kas viņam netika nodrošināta, dzīvojot slimnīcā.
Tomēr ne mazāk būtiskā jautājumā – kompensēt jaunietim nodarītos zaudējumu, tostarp atlīdzināt ciešanas - lēmuma joprojām nav.
KONTEKSTS:
LTV raidījums "De facto" vēstīja, ka zēnu trīs gadu vecumā mammai atņēma. Septiņu gadu vecumā nodeva adopcijai, iespējams, pedofilam, bet vēlāk pēc pārciestās vardarbības bez pamatotas diagnozes uz aptuveni deviņiem gadiem ''aizmirsa'' psihiatriskajā slimnīcā. Gandrīz 20 gadus vēlāk viņš vērsās pēc palīdzības Tiesībsarga birojā.
Labklājības ministrija solīja pārskatīt atteikumu jaunietim izmaksāt apgādnieka zaudējuma pensiju. Pēc tēva nāves puisis gadiem to nav saņēmis, kaut tā pienācās.
