Zeltiņos LTV ciemojās vēl rudenī, kad atbilstoši vietas nosaukumam koki siekiem vien sijāja zeltainas lapas. Dabas dzīvīgums bija neparasts kontrasts, salīdzinājumā ar militāro vidi, kāda šeit savulaik radīta un kuras atblāzma redzama vēl šodien.
Gunita Paleja ir gide bijušajā Zeltiņu raķešu bāzē un vada ekskursijas tiem, kuri vēlas paši savām acīm sajust vēstures telpu. Mēs tiekamies vēl pirms Covid-19 vīrusa otrā viļņa.
"Tad, kad ekskursantu grupā dominē meitenes, tad es tā tēlaini izsakos, ka šis ir trīsdesmitā raķešu pulka vidējais brālis, jo pirmais divizions ir “Strautiņos”, tur tagad ir Latvijas armija. Otrais brālis, divizions ir šeit, “Zeltiņos”. Šajos abos divizionos kodolraķetes bija virszemē, tātad – virs zemes – angāri, raķetes, bet trešais brālis – Gulbenes novada Tirzā, un tur jau raķetes bija iekšā šahtās," stāsta Paleja.
Pirms vairāk nekā trim gadiem bijušo raķešu bāzi Tirzā, kur ballistiskās raķetes startu gaidīja pazemē, likvidēja līdz pašiem pamatiem, jo tā kļuva cilvēkiem bīstama. Betona šķembas izmantoja ceļa remontam, metāla armatūra nonāca metāllūžņos. Bet Zeltiņos viss sākās vēl agrāk, piecdesmitajos gados.
"Šeit ieradās celtnieku vienības. Trīssimt hektāru platībā izzāģēja meža masīvu, un pēc viņiem iedotajiem projektiem sāka veidot šo objektu, bet raķešnieki ieradās 1961. gadā jau pie visa gatava un darbojās šeit līdz 1989. gadam," norāda Paleja.
Objektā atradās četras kodolraķetes, četri raķešu palaišanas angāri un četri palaišanas laukumi.
Dienestā pieņemti lielākoties Kaukāza republiku puiši, jo latvieši tolaik sūtīti tik tālu aiz dzimtenes robežām, cik vien iespējams.
Šis bija viens no visslepenākajiem objektiem ne tikai Latvijas Republikā, bet arī visā PSRS, un, līdzīgi kā citos šādos gadījumos, apkārtnē parastie iedzīvotāji par to zinājuši maz, vien kādreiz klīdušas runas, ka te varētu būt kaitīgā radiācija un no tās baidījušies. Zīmes krievu valodā jau laikus brīdinājušas par liegumu šeit ierasties, un teritoriju ieskāvuši dzeloņdrāšu pinekļi, kuros viena no kārtām bijusi aprīkota ar spēcīgu elektrisko strāvu.
Virsnieki ar savām ģimenēm dzīvojuši Alūksnē un bāzē ieradās kā uz darbu, un līdzīgi arī civiliedzīvotāji, kuri strādāja gan bāzes veļas mazgātavā, gan ēdnīcā, gan citur, tā sacīt bāzes "nevainīgajā" daļā.
"Pirmā divstāvu ēka ir komandštābs, augšā bija diviziona komandieris un vienību komandieri, viņi tur tikās un strādāja, apakšstāvā bija dežūrštābs, ar kara mašīnu pienāca pasts, paciņas, otrā ēka ir zaldātu viesnīca. Tad, panākam uz šo pusīti, tur tāds neliels graustiņš ir palicis, tā bija pīpētava. Šajā objektā tikai vienā vietā drīkstēja uzvilkt kuplo dūmu. Tālāk ir veikaliņš. Viņiem bija pašiem savs veikals.
Redz, kur arī akmens ir palicis, uz kura rakstīts “Dzīvojamā un atpūtas zona," saka Paleja.
Vienīgais, kā šeit uz vietas nebija, – ārsta. Viņš ieradās pēc izsaukuma. "Šeit iekšā tikt varēja tikai un vienīgi ar caurlaidēm, tikai sazinoties ar komandieriem. Mūsu kolhoza priekšnieks man arī stāstīja, ka vienu reizi, sazinoties ar komandieriem, ir ticis iekšā, bet tikai dzīvojamajā zonā, jo gribēja izlūgties buldozeru. Viņiem bija tādi ļoti jaudīgi buldozeri ar tanku motoriem, un vajadzējis labot tiltu, un tad viņš dzīvojamajā zonā vēl ir iekšā ticis. Bet principā cilvēki nevarēja tikt iekšā no malas. Viņiem šajā slepenajā objektā nebija, ko darīt," skaidro Paleja.
Bijusī Zeltiņu raķešu bāze pamazām ieaug zemē un sūnās, bet tās stāsti arvien ir interesanti un mazliet baisi.
