Iemeslu, kāpēc lokatora spridzināšana aizkavējās par dažām minūtēm, nesen raidījumā "Viens pret vienu" atklāja vēstnieks Māris Riekstiņš. Krievijas pārstāvji bija staigājuši pa vēstniecībām, paužot bažas, ka spridzināšanas brīdī varētu tikt traucēts netālu esošais vecais, funkcionējošais lokators. Ja darbība tiek traucēta, tad Krievija šajā sektorā būtu neaizsargāta pret iespējamiem stratēģisko raķešu triecieniem. Tika panākta vienošanās, ka uz veco lokatoru nosūtīs novērotāju grupu.
Mazliet citādi to atceras toreizējais Ministru prezidents Valdis Birkavs:
"Mana informācija ir tāda, ka helikopters pielidoja pārāk tuvu. Tas, kas visu filmēja, tas pielidoja pārāk tuvu objektam, un tāpēc bija aizkavēšanās."
Taču vēl bija jāvienojas arī par vecā lokatora slēgšanu. Birkavs atsauc atmiņā 1994. gada janvāri, kad Latvijas delegācija devās uz Austrijas pilsētu Krumbahu, lai izstrādātu valsts stratēģiskās attīstības programmu drošībai un ārpolitikai. Tobrīd no Maskavas uz Minsku lidojusi lidmašīna ar ASV Bilu Klintonu un valsts sekretāru Kristoferu Vorenu, kurš telefoniski sazinājies ar Birkavu un jautājis, cik ilgi Latvija ir gatava paturēt Skrundu.
Birkavs atbildējis, ka ''iedzīvotāji grib, lai to likvidē pēc iespējas ātrāk":
"Mēs plānojam vienu gadu, bet maksimālais termiņš ir divi gadi, ko esam sev iekšēji noteikuši, saprotot, ka tas nebūs vienkāršs process. Tajā laikā (..), tas bija 1994. gada janvāra sākumā, notika gadījums, kad Andrejs Ručs un deputāts Juris Dobelis faktiski aizturēja divus Krievijas ģenerāļus no Pleskavas apgabala. Krievija, kura bija piekritusi sarunās paturēt Skrundu piecus gadus, palielināja termiņu uz septiņiem gadiem. Tad es izdzirdēju Vorena vārdus, kas bija tīrā matemātika. Viņš teica: “Jūs maksimāli 2, Krievija 7. 2+7= 9. 9:2=4,5. Piekritīsiet?”"
Valdis Birkavs atklāj diplomātiskās aizkulises, kā ar Krievijas vicepremjeru Oļegu Soskovecu panākta vienošanās par kompensāciju, ko Krievija maksāja Latvijai par katru lokatora darbības gadu līdz tā slēgšanai. Tas notika 1994. gada 30.aprīlī Maskavā, kad tikās Latvijas un Krievijas prezidenti - Guntis Ulmanis un Boriss Jeļcins.
"Jeļcins atgāzās atgāzās krēslā un teica: “Eto ņe carskoje delo! Pustj premjeri rešat! (Tā nav cara lieta! Lai premjeri iet un atrisina)”. Mēs izgājām. Saruna bija tāda. Kad man Soskovecs uzprasīja - cik jūs gribiet? Es teicu – summai jābūt Krievijas cienīgai, nevis kaut kādai (..),” atceras Birkavs.
Sākumā Krievijas puse piedāvāja 2 miljonus dolārus, tad summu palielināja līdz 5 miljoniem un tālāk vairs negāja. Tad iejaucās Latvijas ekonomikas ministrs Ojārs Kehris, kurš ierosināja, ka dažu miljonu vietā daudz svarīgāk būtu noslēgt lielākās labvēlības tirdzniecības līgumu. Kā atzīst Birkavs, tolaik tas bija ļoti izdevīgs darījums. Tirdzniecības līgums ienesa simtiem miljonu dolāru un veicināja ekonomikas attīstību.
