Ekskursiju kopā ar Elīnu Kalniņu, kura ir arī Cēsīs esošās ekspozīcijas "Sirdsapziņas ugunskurs" izveidotāja, sākam no Vienības laukuma. Tepat jau netālu ir iela, par kuru Elīnai ir pirmais stāsts saistībā ar 18.novembri.
"Mēs turp ejam tāpēc, ka 1946. gada 16. novembra naktī tas bija viens no posmiem, pa kuru gāja Cēsu skolotāju institūta audzēknis, toreiz 18 gadīgs, jauns puisis Edvīns Knāķis. Viņš bija no Jaunpiebalgas, un 16. novembra naktī viņš izkaisīja Cēsīs pašdarinātus uzsaukumus. Un uz šīm mazajām lapiņām, bija 200 lapiņas, bija rakstīts "Lai dzīvo 18. novembris, Latvijas valsts proklamēšanas 28.gadadiena" un uz otras bija "Nāvi sarkanajiem slepkavām". Tātad divas šādas lapiņas. Viņš lipināja vai sprauda pie liepām, vai stabiem šo uzsaukumu, tad viņam bija vesels maršruts, kā viņš gāja un arī pastkastītēs meta tos pašsagatavotos uzsaukumus," stāsta Kalniņa.
Izkaisītās skrejlapas Edvīnam Knāķim nebija pirmā pret padomju režīmu vērstā darbība, tāpēc, protams, sekoja sods.
"Viņš bija ļoti nacionāli noskaņots jauns cilvēks, pie kam darbojās lielā mērā viens pats, visu darīja pats. Un, piemēram, 1946. gada 1. maijā Jaunpiebalgā, tur viņa māju tuvumā augstākā virsotne ir Viņķu kalns. Viņķu kalna eglē viņš bija uzvilcis pašdarinātu sarkanbaltsarkanu karogu, šis jau bija tad otrais gadījums, kur viņš kaut ko pretpadomisku dara.
Un tieši 18. novembrī 1946. gadā Cēsu čekisti viņu arestēja, un viņam piesprieda 10 gadus lēģerī," norāda Kalniņa.
Pirmās brīvvalsts laikā bija tradīcija apmeklēt brīvības cīņās kritušo kapus. Arī sākoties padomju okupācijai, daudzi to centās turpināt.
"Tā 1940. gada 18. novembrī, tieši 18. novembra vakarā bija četras jaunas cēsnieces, kuras zem mēteļiem bija paslēpušas puķu pušķīšus, kuriem bija piesietas klāt lentītes sarkanbaltsarkanā krāsā. Viņas gāja uz Lejas kapiem, lai tur noliktu puķu pušķīšus pie pieminekļa. Viņas bija tam sagatavojušās jau iepriekš un zināja, tā vairs nav atļauts darīt. Bet viņām šķita svarīgi turpināt to tradīciju, kuru viņas, kopš sevi apzinājās, bija redzējušas un bijušas tajā klātesoša, un piedalījušās. Tās puķītes viņām nolikt neizdevās, jo tur bija nolikts postenī milicis, lai šajā vakarā viņš tvarsta tos, kas tur varētu ierasties, un viņas aizturēja," stāsta ekskursijas autore.
Arī šīm cēsniecēm ziedu nolikšana brāļu kapos maksāja ar izsūtījumu.
"Trīs no meitenēm tika arestētas un tiesātas. Piesprieda 5 gadus lēģerī par to puķu pušķīšu neveiksmīgo nolikšanu, gan par to, ka viņas bija tā sagatavojušās. Arī pratināšanas protokolos var lasīt, kāpēc viņas to darīja.
Viņas saka, ka uzskatīja, ka tas ir jādara tā 18. novembrī, ka tā vienmēr ir ticis darīts, ka tas ir pareizi godināt brīvības cīņās kritušos karavīrus, ka tas ir bijis svarīgi viņām un ka viņas gribēja parādīt, ka viņām tas joprojām ir svarīgi," stāsta Kalniņa.
Ar uzvilktu sarkanbaltsarkano karogu, izkaisītām skrejlapām vai vienkārši mājās iedegtām svecītēm jau daudzviet Latvijā arī padomju okupācijas gados cilvēki atcerējās 18. novenbri. Elīna Kalniņa atzīst, ka pamatā tie tolaik bija gados jauni cilvēki, kuri par spīti režīmam atgādināja, ka ticība Latvijas valstij nav zudusi.
"Viņi bija piedzimuši un uzauguši brīvā Latvijas valstī. No tā vecuma, kad sāk sevi apzināties, viņi bija dabūjuši tādu pamatīgu patriotisma poti, lepnumu par savu valsti, par to, ka esi latvietis. Es domāju, ka tas bija tā – valsts bija vērtība, viņi to apzinājās. Un tad, kad valsts kā vērtība viņiem tika atņemta, viņi saprata, ka daļa no viņiem pašiem tiek atņemta, no viņu tādas būtības. Un, protams, ka viņi bija nemierā. Un viņi to izrādīja, it īpaši jauni cilvēki, kas nebija tik apdomīgi, kas nedomāja tur nekādus daudzus soļus uz priekšu. Viņi juta, ka ir liela netaisnība, jo būtībā jau visi viņu nākotnes sapņi sagruva ar okupāciju," stāsta Kalniņa.
Protams, ekskursijā "Cēsnieku valstsgriba" ir vēl daudz vairāk epizožu, kuras vēsta par pretošanās kustību pilsētā. Elīna Kalniņa stāsta, ka visai ekskursijai svētku dienā var izsekot internetā:
"Ekspozīcijai "Sirdsapziņas ugunskurs" ir "Youtube" kanāls, kur ir jau dažādi citi veikumi. Un 18. novembrī var droši ienākt mūsu ekspozīcijas kanālā un noskatīties šo ekskursiju."
Kalniņa sola, kad beigsies pandēmija, ekskursijas būs, kopā ar interesentiem izstaigājot Cēsis, lai tādējādi atcerētos cilvēkus, kuri arī okupācijas gados nezaudēja ticību Latvijas valstij.
