Skolu reformēšanas iecere ir sašķēlusi Madonas sabiedrību, atzīst gan šejienes pašvaldībā, gan arī izglītības iestādēs. Bet visjūtīgāk to uztver Madonas 2.vidusskolā. “Mēs jau 30 gadus to tik darām, kā reformējam,” saka Madonas 2.vidusskolas direktors Valentīns Rakstiņš.
Viņš pats visus 30 gadus nostrādājis šajā skolā. Gadu no gada tā uzlabota un pārbūvēta. Arī bērnu vecāki palīdzējuši ar saviem līdzekļiem. Tagad sirds sāp, ka skolu izformēs un tas viss būs jāatdod citai skolai – ģimnāzijai. Jo tai trūkst telpu. Bijusī sadzīves pakalpojumu ēka gan ir uzlabota un pārbūvēta, tomēr tur nav ne sporta zāles, ne ēdnīcas, nedz vietas literatūras, ģeogrāfijas un sociālo zinību apguvei. Tāpēc ģimnāzisti stundu starplaikos kursē starp dažādām ēkām.
Situāciju par nepieņemamu atzinusi arī bērnu tiesību aizsardzības inspekcija. “Drusciņ tur ir pārspīlēts. Vēdināšana mums ir kārtībā. Bērniem vietas, kur izstaigāties starpbrīžos, ir atliku likām. Jo viņi iet uz citām ēkām, ir apmierināti ar to, ka ir jāstaigā. Viņiem nekad nenāk miegs un neiestājas tāda rutīna,” saka Madonas Valsts ģimnāzijas direktore Vanda Maderniece.
Tomēr jau sen problēmu bija nolemts atrisināt ar ģimnāzijas piebūvi, kurai ir gan zemesgabals, gan projekts. Taču pašvaldība atzīst – piebūve ir par dārgu un nebūs vajadzīga, jo skolēnu skaits rūk. Tāpēc ģimnāziju ar tās 246 skolēniem grib pārvietot uz Madonas 2.vidusskolas telpām, kur pašlaik mācās 365 bērni, un tos apvienot ar 1.vidusskolas 700 skolēniem vienā vidusskolā, 10.-12.klases izvietojot pašreizējās ģimnāzijas telpās.
Skolēniem staigāšanu starp ēkām būtu mazāk. Bet ietaupīto naudu labāk ieguldīt mācību kvalitātē. “Reformas rezultātā mēs gribētu, lai apvienotā vidusskola īsteno arī dabas un matemātikas virziena programmu. Šobrīd tādas nevienā no skolu klasēm nav,” norāda Madonas novada pašvaldības Izglītības nodaļas vadītāja Solvita Seržāne.
Pašvaldība arī sola, ka skolotāju skaits samazināsies tikai par tik, cik tie paši pensionēsies. Tomēr 2. vidusskola pārmaiņām pretojas gan ar skolas biedrības, gan vecāku organizācijas spēkiem. Viņi jutīšoties tik slikti, ka to var salīdzināt ar globālā nelaimē nonākušo ciešanām. “2.skola ir kategoriski pretī! Un mēs negribam būt kā sīriešu bēguļi tagad! Jo nebūs mums savas skolas,” saka direktors.
Tiek piesauktas arī skolu atšķirīgās tradīcijas: “1. vidusskola un 2. vidusskola ir ļoti dažādas. Tā ir bijusī krievu skola - 2. vidusskola. Un to izvēlas pavisam citas ģimenes. Un tās, kuru bērni mācās 1.skolā, ir atkal pavisam citas. Kaut kā tā ir.”
“Es saprotu, ka kaislības, emocijas šobrīd ieņem to centrālo lomu. Bet man gribētos uz to, ko dara pašvaldība, raudzīties pragmatiski,” saka Seržāne.
Tikmēr direktoru kabinetos no ģīmetnes uz visu noraugās Valsts prezidents – šeit ne tikai kā valsts galva, bet arī pats būdams Madonas skolas absolvents. Raimondam Vējonim stājoties prezidenta amatā, izglītības reformu virzītāji ļoti lielas cerības saistīja tieši ar prezidenta aktīvu iesaisti reformās. “Gribētos, lai ir viens ārkārtīgi gudrs diktators, kurš pateiktu – būs tā un būs šādi un šādi. Protams, ar visiem tiem riskiem, kas ar to ir saistīti. Ka tomēr tas viņa vienpersoniskais lēmums var nebūt pareizs. Mazliet nopietnāk mēģinot atbildēt, es teiktu, ka tas ir liels izaicinājums, tā ir liela problēma, un es personīgi varbūt ļoti aicinātu un priecātos, ja Valsts prezidents varētu pateikt – jā, tā ir mana prioritāte. Tā ir mana prioritāte – veltīt ļoti lielu daļu savu spēku, savu zināšanu, savus resursus arī attiecībā uz to, kas prezidentam ir darbā ar politiķiem. Lai palīdzētu sakārtot šo sistēmu maksimāli efektīvi. Vākt ap sevi tos profesionāļus, kas var palīdzēt izstrādāt visoptimālākos…. Ideālo risinājumu droši vien nav, bet [meklēt] visoptimālākos risinājumus un darboties šajā virzienā,” saka “Iespējamās misijas” vadītāja Ingrīda Blūma. Lai gan izglītības nozares sakārtošana un attīstība ir valstiski atzīta prioritāte, prezidenta aktivitāte te pagaidām nav jūtama.
