20. gadsimta beigās skolā mācījušies ap 120 skolēnu, kuri ar labām sekmēm piedalījušies olimpiādēs, tomēr pirmajā skolu optimizācijas vilnī tā likvidēta. Pedagogi stāsta, ka par to parūpējusies tā laika Tumes pagasta priekšsēdētāja un vēlāk labi zināmā politiķe Dagnija Staķe.
“Mūsu problēma bija tā, ka šajā pašā pagastā, bet otrā galā tika uzcelta jauna vidusskola, kas stāvēja pustukša. Līdz ar to meklēja argumentu... ka nav vairs izdevīgi. Kādi tik teksti nebija!” saka kādreizējā mācību daļas vadītāja un ķīmijas skolotāja Ligita Zīlīte. Viņas stāstīto papildina kādreizējā matemātikas skolotāja Mirdza Rundāne. “Cīnījāmies. Arī mūsu direktore cīnījās, bet tad viņai piedāvāja vietu Tumes vidusskolā, un visi nolaida spārniņus,” klāsta Rundāne.
Pēdējoreiz zvans uz stundu aicinājis pirms 18 gadiem, tomēr kādreizējiem skolēniem tā joprojām ir sāpīga tēma. Šogad Izglītības un zinātnes ministrijas dienaskārtībā atkal ir skolu tīkla optimizācija. Uzņēmējs Intars Miķelsons no Smārdes, kurš Zelmeņa skolas ēkā cer izveidot viesu namu, teic, ka ekonomikai esot jābūt ekonomiskai, un tas attiecoties arī uz skolām. “Es esmu uzņēmējs, un es vairāk gribu izrēķināt – ja ir 20 skolotāji un 70 bērni, tad tas nav normāli. Tas ir tikai laika jautājums, kad tam visam ir jāsakārtojas,” norāda Miķelsons.
Tam gan īsti nepiekrīt pedagogi. Arī kādreizējā mācību pārzine, kura šajos gados ieguvusi doktora grādu pedagoģijā un lauku bērnus sastop augstskolas auditorijās, uzskata, ka visu izšķir kadri, nevis klases lielums. “Tas vārdiņš optimizēt... Ko optimizēt, cik tālu optimizēt? Dominē nauda - viena veida resurss, bet tas otrs - cilvēkresurss it kā paliek aiz kadra. Es tiešām nezinu, vai tas ir labi, ka visus saliek tajā lielajā katlā,” domīga ir Zīlīte.
No 1999. gada Latvijā slēgtas vairāk nekā 200 pamatskolas, bet šajā mācību gadā vēl joprojām darbojas 108 pamatskolas, kurās mācās mazāk nekā 70 audzēkņi.