„Tā ir valsts līmeņa problēma, un valsts ir ne lauki, ne Rīga, ne Ventspils, ne Liepāja..." saka Pūres pamatskolas speciālā pedagoģe Lolita Apsēna, viņa uzskata, ka vaina, kāpēc bērni nelasa, jāmeklē ģimenē:
„Vecāki arī nelasa, kad paprasu, kādu pēdējo pasaku grāmatiņu esat kopīgi ar bērnu izlasījuši, viņi saka – mums mājās nevienas grāmatas nav. Neiederas interjerā, grāmatās dzīvo putekļu ērcītes."
Skolotāji cīnās, kā prot. Ir izdomājuši ceļu, kā mudināt bērnus lasīt, jau sākot ar pirmsskolas apmācību. Mazie arī vislabāk padodas apmācībai, ja process ielaists - ir grūtāk. Otrajā klasē ir labi lasītāji.
Esam ieviesuši speciālas lasīšanas stundas, lasīšana piesaista domāšanu, pamatskolā tas ir svarīgi, tas atbalsojas uz matemātiku, dabas zinībām," skaidro latviešu valodas skolotāja Laila Ingevica.
Pūres skolā klasēs bērnu skaits nesasniedz divus desmitus, tāpēc iespējams strādāt ar katru bērnu. Nesen šeit ieviesta speciāla izglītības programma bērniem ar mācīšanās traucējumiem.
„Es nepiekrītu „Dienas" apgalvojumam, ka pilsētas bērni ir attīstītāki. Varbūt sociālekonomiskā situācija laukos atšķiras no pilsētas, tādēļ ir redzamas atšķirības mācību rezultātos. Ka pilsētās ir daudz attīstītāki bērni – tam es negribu piekrist," pārliecinoši saka Pūres pamatskolas direktore Dace Strazdiņa.
Skolotāji ir par to, ka dažreiz derētu nolikt pie malas datorus un mobilos telefonus un pievērsties grāmatām. Te noteicošais vārds varētu būt ģimenēm. Diemžēl, daudzi vecāki to neuztver nopietni, un sekas ir jūtamas.
