ĪSUMĀ:
- Ģimene ar astoņus gadus vecu dēlu no ārzemēm atgriezās Rēzeknē.
- Pirmie gadi bija veiksmīgi, puika valodu apguva ātri, bet vienaudži nebija iecietīgi.
- Zēna māte uzskata, ka vajadzētu šīs problēmas risināt.
- Skolās atzīst, ka vislielākais izaicinājums šajā ziņā ir darbs ar bērniem, kuri neprot latviski.
- Ja bērni zina valodu, problēmu neesot.
- Tomēr tad, ja latviski neprot, bērnam jāsniedz papildu atbalsts, kam vajag resursus.
Pirms teju četriem gadiem Rīgā atgriezās uz pusi vairāk reemigrantu nekā citos reģionos. Vismazāk pievilcīgs reemigrantiem bijis Vidzemes reģions, bet uz Pierīgu un Latgali atgriezies vienāds skaits iedzīvotāju.
A tgriežoties vecākiem ar bērniem, viens no svarīgiem jautājumiem ir skola – vai tā ir atsaucīga un gatava izaicinājumiem, ja bērns ir pieradis savā iepriekšējā mītnes zemē pie citas vides un arī valodas. Nereti arī ģimenēm, kas veidojušās ārzemēs, saziņas valoda nebūt nav latviešu. Arī vecums, kurā skolēni sāk mācības Latvijā, ir atšķirīgs.
Pieredzes stāsts
"Atgriezāmies pirms četriem gadiem, tas bija vasaras sākums. Dēlam bija astoņi gadi, un mūs paņēma 2. klasē. Uz to brīdi viņam bija tikai viena valoda, un tā bija angļu valoda," savā pieredzē, atgriežoties no dzīves ārzemēs, dalījās mamma no Rēzeknes.
Viņa pastāstīja: "Atbalsts no direktores bija labs, mēs vairākkārt tikāmies un runājām, bija iepazīšanās ar skolotāju. Ļoti pretimnākoši cilvēki. Mēs ar viņiem iepazināmies vasarā. Mēs ar skolotājiem sākām gatavoties tam, ka tāds bērns skolā būs un kā mēs viņam mācīsim valodu. Tas ir viens. Otrs – kā bērns jutās. Bērnam tajā vecumā (astoņi gadi) viss ir interesanti. Bija bail, bet no savas puses es viņu psiholoģiski gatavoju, ka būs jautri, tur būs bērni, varēs rotaļāties starpbrīžos. Teicu, ka arī es klasē sēdēšu, ja skolotāja atļaus, kas arī tika atļauts. Ar audzinātāju mums arī paveicās. Ejot skolā, bērns bija drošs. Vienu stundu nedēļā bija papildu latviešu valodas stunda. Apmēram gadu, kamēr skolotāja juta, ka viņš var normāli izteikties. Saprast viņš sāka ātrāk."
Vaicāta, kā dēlam tagad sokas ar sekmēm, mamma sacīja: "Es pat teiktu, ka ļoti labi. Pat labāk nekā dažiem latviešu bērniņiem, kas mācās viņa klasē."
Pirmie divi gadi skolā esot bijuši gana veiksmīgi, arī latviešu valodu puika apguva. Tiesa, vēlāk situācija mainījās.
"Pārējie bērni redz, ka viņš ir citādāks, viņam ir cita pieeja. Ar laiku viņš sāka just, ka viņš ir citādāks. Viņu apcēla, viņu apsaukāja. Viņam vēl joprojām ir iesauka "angļičaņin". Viņš teica: "Es vairs negribu uz skolu, jo mani apceļ, mani sit". Es nesaku, ka skolotāji vainīgi. Bet varbūt ar tādiem bērniem varētu, piemēram, reizi divās nedēļās aprunāties speciālists, psihologs, uzprasīt, kā viņam iet. Lai ne tikai es kā mamma, bet cilvēki, kas strādā skolas sistēmā, nedaudz pastrādātu ar tādiem bērniem, kuri atbraukuši no citām valstīm. Skolai vajadzīgs psihologs, kurš būtu klasē. Piemēram, britu sistēmā, kurā mēs kādu laiku mācījāmies, klasēs, kur ir vairāk par 20 skolēniem, ir divas vai trīs audzinātājas. Audzinātājs un divi palīgi. Mums šeit tā nav. Un nabaga skolotājs kaut ko cenšas darīt ar šiem 25 skolēniem. Labi, ja var viņus nomierināt un apsēdināt. Kāds no viņa psihologs, ja tev vēl viņiem jāiemāca kaut kas, un vēl divdesmit piektais klasē ir angļu valodā runājošais! Skolās psihologiem ir jābūt, un vairākiem, nevis vienam."
Liela problēma – sliktas latviešu valodas zināšanas
Ar līdzīgām un citām problēmām sastopas ne tikai šī ģimene. Viens no lielākajiem izaicinājumiem ir sliktas latviešu valodas zināšanas bērniem, stāstīja Daugavpils 9. vidusskolas direktora vietniece izglītības jomā Agnese Jurģīte.
"2018./2019. mācību gadā šādu skolēnu bija deviņi, bet uz šī mācību gada sākumu tie bija 25 skolēni. Ja runājam par iestājpārbaudījumiem [skolā], tad visaugstākos rezultātus skolēni uzrāda matemātikā, tad krievu valodā, bet angļu valodā zināšanas ir viszemākās. Matemātikā vidējais rezultāts ir 52%, krievu valodā 31% un latviešu valodā 10%. Visbiežāk ir pa nullēm. Varbūt viens skolēns ir uzrādījis samērā labus rezultātus, tāpēc tie desmit procenti veidojas. Bieži valodas barjera traucē arī uztvert mācību saturu. Vēl es esmu pamanījusi, ka šiem bērniem zūd mācību motivācija. Viņi sāk ar visiem kopā mācīties, ir valodas barjera, un ir tādi bērni, kuriem sākumā nolaižas rokas, informācijas apjoms kļūst aizvien lielāks, tāpēc ir grūtāk," skaidroja Jurģīte.
Arī Rēzeknes 5. vidusskolas direktore Vija Poikāne norādīja – ja bērni zina valodu, tad problēmu ar mācībām neesot. Šajā mācību gadā skolā nav uzņemts neviens reemigrantu bērns; aizvadītajā mācību gadā tika uzņemti četri, kuri šobrīd mācās sākumskolas posmā.
"Viss ir atkarīgs no tā, kas notiek ģimenē, – vai ģimenē runā latviešu valodā vai nerunā. Mums pagājušajā gadā atnāca meitenīte uz 1. klasi no latviešu ģimenes. Jā, viņa bērnudārza klasēs mācījās, protams, angļu valodā, bet, ja ģimene runā ar viņu latviešu valodā, arī problēmu nebija. Mums 3. un 4. klasē ir brālis un māsa, kuri atgriezušies no Anglijas, un 4. klasē ir vēl viena meitene, kura ir atgriezusies no Vācijas. Ģimenē, kas ir atgriezusies no Anglijas, ir problēmas, jo savā starpā runā angļu valodā. Protams, tad ar latviešu valodas mācīšanu ir sarežģītāk un ir jāsniedz papildu atbalsts," teica Poikāne.
Skolā mācās 450 skolēni, vienā klasē ir no 20 līdz 26 audzēkņiem. Skolotājiem ir jāmeklē risinājumi, kā sarunāties ar bērniem, kuri nezina latviešu valodu. Pirms pāris gadiem skolēnam nācās mainīt pat klasi, jo skolotāja valodas nezināšanas dēļ nevarēja tikt galā.
"Bija gadījums, kad bērns bija nedaudz vecākā klasē, sestajā, tad angļu valodas skolotāja, svešvalodu skolotāja bija piesaistīta pirmo laiku skolā, cik nu viņa varēja. Viņa sēdēja blakus un tulkoja, jo tad bija situācija, ka bērns nesaprot pilnīgi neko," pastāstīja direktore.
Skola skolēniem nodrošina no viena līdz triju mācību gadu laikā valstī noteiktos atbalsta pasākumus, nodrošinot vienu papildu stundu latviešu valodas apguvei. Ja tā ir sākumskolas klase, tad vēl klases audzinātājas papildu konsultācijas. Skola izmanto arī "Pumpura" programmu darbā ar šādiem bērniem.
Tomēr direktore uzsvēra, ka situācijās, kad skolēns nezina latviešu valodu, ar to ir par maz. Tāpat, ja mācību gada vidū atnāk uz skolu mācīties bērni no ārzemēm, nodrošināt nepieciešamās papildu stundas ir ļoti sarežģīti.
Direktore: "Jāatrod iespējamākais labākais variants. Bet tas viss ir uz skolas pleciem un, ja gada vidū šādi bērni parādītos vairāk, es, godīgi sakot, nezinu, kur ņemt finansējumu, ar ko samaksāt skolotājiem, lai varētu papildus ar šiem bērniem strādāt. Es esmu pārliecināta, ka vajadzētu būt kaut kādai mērķdotācijai, lai tā nav skolā, lai tā ir pie izglītības pārvaldes vai lai mums ir kaut kāds rezerves fonds. Varbūt tas varētu būt kopīgs rezerves fonds pilsētā, jo, ja skolā rodas šāda problēma, var būt, ka ierodas divi, trīs, ja liela ģimene, kaut vai seši bērni. Ko lai mēs iesākam? Mums nav finansējuma. Praktiski, ja uz doto brīdi ierastos skolā vairāki bērni, mēs nodrošināt atbalstu nevaram."
Direktore atzina, ka šobrīd izglītības sistēma nav draudzīga, lai bērni no ārzemēm, nezinot valodu, spētu ātri to apgūt un labi iejusties skolas vidē.
"Man šķiet, ja no valsts puses būtu lielāks atbalsts šiem reemigrantiem, arī bērnu iekārtošanas ziņā, viņi būtu drosmīgāki atgriezties. Arī izglītības sistēma ir viena no tām problēmām, kas nav draudzīga, lai cilvēki atgriežas. Man personīgi ģimenē ir pieredze. Uz Rīgu atgriezās krustmeita no Anglijas, kad meitai vajadzēja mācīties piektajā klasē un viņa nerunāja latviešu valodā. Viņi nomainīja Rīgā vairākas skolas, vismaz četras, jo nevarēja bērnam sniegt atbilstošu atbalstu. Situācija jau bija tāda, ka sāka domāt, ka varbūt braukt atpakaļ [uz Angliju]. Jo tā viena, divas stundas no valsts, ko skola var piedāvāt, tas ir ļoti maz. Iedomājamies, 5. klase un bērns nerunā latviešu valodā. Cik daudz naudas vecākiem jāiegulda privātskolotājos, lai apmaksātu šīs privātstundas! Un es esmu dzirdējusi, ka ir vecāki, kas aizbrauc projām tieši tāpēc, ka netiek sniegts atbalsts arī izglītības jomā. Skolotāja palīgs būtu pats labākais šiem reemigrantu bērniem, kurš sēž blakus stundā un viņam tulko un paskaidro vismaz to, ko viņš nesaprot, jebkurā mācību priekšmetā," norādīja direktore.
Skolām un pašvaldībām pašām jānosaka atbalsta apmērs
Papildu mācību stundas – tas ir viens no valsts noteiktajiem atbalsta veidiem reemigrantu bērniem. Tiesa, tas nav atsevišķi iezīmēts finansējums. Pašvaldībām un skolām pašām ir jānosaka atbalsta apmērs, ko var piešķirt no kopējās mērķdotācijas dažādiem atbalsta pasākumiem skolās. Daugavpilī skolas vēršas Izglītības pārvaldē ar finansiālu pieprasījumu papildu mācību stundu nodrošināšanai reemigrantu bērniem, biežāk tieši latviešu valodas apguvei, skaidroja Daugavpils pilsētas Izglītības pārvaldes Izglītības satura nodaļas vadītāja Ināra Sprindžuka.
"Šajā mācību gada sākumā Daugavpils skolās mācījās 68 reemigrantu bērni, kas saņēma atbalstu, lai iekļautos mācību vidē. Tas nozīmē, ka daļa no šiem skolēniem Daugavpils skolās mācās jau otro un trešo gadu. Tā proporcija ir apmēram tāda – ap 50 skolēnu saņem šo atbalstu 2021./2022. mācību gadā pirmo reizi un apmēram 20 bērni saņem atbalstu no iepriekšējiem mācību gadiem. Tā ir kopējā mērķdotācija, un atsevišķi šī nauda nekādā veidā nav iezīmēta. Katrā pašvaldībā ir tāds dokuments, kas saucas "Mērķdotācijas sadales kārtība", kurā atrunā šajās pašvaldībās esošos principus, kuri ir būtiski un kuri ir ņemami vērā. Mēs faktiski rezervējam nepieciešamo summu reemigrējušiem bērniem. Ja tā būtu īpaša valsts programma, īpašs koeficients, ja tā varētu teikt, un tā būtu savlaicīgi plānota naudas summa, mēs tikai priecātos. Jo var teikt, ka mums kā valstspilsētai pietek mērķdotācijas šādām aktivitātēm, bet es pieņemu, ka mazākām pašvaldībām, kur ir citāds skolu tīkls, mērķdotāciju var nepietikt," klāstīja Sprindžuka.
Savukārt citu speciālistu, piemēram, psihologa palīdzība, paliek pašu skolu ziņā.
"Ja runājam par pieejamajiem resursiem, tas ir atbalsta personāls – mums lielākā vai mazākā mērā katrā izglītības iestādē ir logopēds, psihologs, sociālais pedagogs, kuru apmaksā pašvaldība. Ir pedagogs – karjeras konsultants. Un šādā komandā viņi arī izvērtē visu skolā esošo bērnu izglītības riskus, un arī, iespējams, šie bērni var nokļūt viņu redzeslokā. Teikt, ka visi stāsti ir veiksmes stāsti, to es nevarētu apgalvot. Šobrīd iezīmējas tendence, kas parādījās līdz ar attālināto darbu un attālinātajām mācībām. Ir ģimenes, kuras pirms kāda laika atgriezušās Latvijā, bet šobrīd, mainoties gan darba, gan izglītības formai, viņi pieņem lēmumu atgriezties zemē, no kuras ir atbraukuši. Principā, ja nav iespējas epidemioloģisko apsvērumu dēļ mācīties klātienē, tad tas kaut kā ietekmē viņu lēmumus."
Bez papildu stundām arī citi atbalsta veidi
Pedagogi arī norādīja uz nepieciešamību pēc apmācībām un metodoloģijas darbā ar reemigrantu bērniem.
Tiesa, kā norāda Izglītības un zinātnes ministrijā (IZM), bez papildu mācību stundām pieejami arī citi atbalsta veidi.
IZM Izglītības departamenta vecākā eksperte Olita Arkle skaidroja: "Ir individuālas konsultācijas, konsultācijas skolu kolektīviem, atvērtās durvju dienas, ko organizē Latviešu valodas aģentūra, tāpat ir sagatavoti mācību līdzekļi īpaši reemigrantiem gan pamatskolai, gan vidusskolai, kas palīdz īstenot papildnodarbības. Arī valsts ir noteikusi obligātu atbalstu reemigrantu bērniem, kur ir noteikta ļoti precīza kārtība reemigrantu uzņemšanai, proti, viens līdz divu gadu laikā nodrošināma latviešu valoda kā individuālas nodarbības papildus jau pie esošām latviešu valodas nodarbībām. Vēl ir noteikta kārtība, ka, bērnam atgriežoties no ārzemēm, pedagogi diagnosticē bērna vajadzības, lai saprastu valodas prasmes līmeni, lai saprastu, kāds vēl atbalsts nepieciešams. Mēs esam ieskicējuši tos pamata priekšmetus, kuros biežāk atbalsts tiek sniegts – latviešu valoda, matemātika, arī dabas zinības un arī krievu valoda. Skolās liels palīgs ir arī atbalsta personāls – izglītības psihologs, sociālais pedagogs, logopēds un pedagoga palīgs. Ir arī vairāki projekti, piemēram, "Pumpurs" – atbalsts priekšlaicīgas mācību pārtraukšanas samazināšanai, kur iespējams papildus lūgt individuālu darbu, individuālas nodarbības reemigrantu bērniem. Un otrs projekts ir – Atbalsts izglītojamo individuālo kompetenču attīstībai, kur skolām ir iespēja lūgt atbalstu pedagoga palīga nodrošināšanai. Tāpat arī supervīzijas pedagogiem, kuras organizē Izglītības kvalitātes valsts dienests."
Psiholoģe: Jāstrādā gan ar jauno skolēnu, gan ar visu klasi
Psiholoģe Jūlija Brokere atzina, ka visbiežāk izaicinājumi, ar kuriem saskaras reemigrantu bērni, ir valodas barjera. Ikvienam bērnam ir sarežģīti ar vārdiem paust to, kā viņi jūtas, taču tiem, kuri nezina valodu, ir vēl grūtāk. Tāpat izaicinājums ir pierast pie jaunā; tas ir līdzīgi, kā mainot skolu, taču, mainot valsti, pārmaiņas ir divtik lielākas.
"Ja mēs runājam par bērniem, tad viņiem tas tiešām varētu būt ne tikai izaicinājums, bet īstenībā pārdzīvojums un arī nopietna problēma. Vēl pie tā visa vecāki, kuri ir pārvākušies un kuriem ir pilna galva ar dažādām problēmām, kas viņiem ir jāatrisina, par ko viņiem jādomā. Un viņi par bērnu lietām nedomā nevis tāpēc, ka viņiem vienalga, bet tāpēc, ka uz tā visa fona, kas notiek vecāku dzīvēs, tās bērnu lietas neliekas tik nopietnas un tik nozīmīgas. Līdz ar to bērns var palikt vispār viens pats ar visiem saviem pārdzīvojumiem. Un visas adaptācijas lietas kopumā, ka bērnam pie visa ir jāpierod un jāsāk jauna dzīve."
Tādēļ skolotājiem, zinot, ka šāds bērns ieradies klasē, ir jābūt īpaši vērīgiem. Ir jānoskaidro pēc iespējas vairāk informācijas par bērnu, kurš ieradīsies klasē; nepieciešams parunāt ar vecākiem, saprast, kāds ir bērna valodas līmenis, noskaņojums.
Tāpat ir jārunā arī ar pārējo klasi, izstāstot viņiem, ka jaunajam skolēnam ir citas valsts pieredze un var būt grūtības sazināties latviski.
"Sekot, protams, līdzi mazām situācijām, kas notiek starp bērniem, ja tiešām sākas kaut kādas iesaukas vai smiešanās, tad šis ir tas brīdis, kad pieaugušajam jāiejaucas, un tad vajag mierīgi izrunāt ar bērniem. Piemēram, jautājot – kā tu justos, ja tu tagad būtu Ķīnā? Var piedāvāt arī klases stundu, kad bērniem tiek nolasīts teksts citā valodā vai tiek uzlikts audio ieraksts, lai viņi pasaka, vai saprot, kas ir pateikts, un no tā var veidot sarunu."
Vēl būtu labi, ja bērnam klasē varētu atrast mentoru no klasesbiedru vidus. Protams, ja paši skolēni to vēlas, jo, kā uzsvēra psiholoģe, ir bērni, kuriem patīk, ja viņi var uzņemties rūpes par otru. Šāda palīdzība mēdz pāraugt arī savstarpējā draudzībā. Psiholoģe skaidroja, ka to, cik ātri un veiksmīgi skolēns iejutīsies jaunajā vidē, nosaka dažādi faktori, tostarp attiecības ģimenē, cik sagatavota ir skola un arī paša bērna rakstura īpatnības – viens bērns, pat nezinot valodu, var ātri iejusties, citam adaptācijas laiks var būt gadu ilgs.
