Indriķa Veitnera sešus gadus vecajam dēlam Paulam pirms trim gadiem ārsti diagnosticēja pirmā tipa cukura diabētu. Aizdomas radījis mazā zēna pastāvīgais nogurums, ilgā diendusa un vēlme daudz dzert. Slimība nav izārstējama, taču, pienācīgi uzmanīta, tā nemaina dzīves kvalitāti.
Mazi bērni, kam ir šī diagnoze, kļūst atkarīgi no vecākiem. Cukura līmenis asinīs jāmēra pirms katras ēdienreizes, un vienīgā Latvijā pieejamā metode ir duršana pirkstā.
“Jūs varat iedomāties, kā izskatītos mani pirksti un maza bērna pirksti, ja, tiklīdz kā ir zems vai augsts [cukura līmenis], jūs uzreiz šadi pārbaudiet,” jautāja Veitners.
Bērnudārzā Indriķa Veitnera ģimene saskārusies ar personāla neziņu par cukura diabētu, tāpēc mērīt cukura līmeni asinīs un pēc tam iešpricēt nepieciešamo medikamentu devu nereti nācies pašiem vecākiem.
Daudz ērtāka un draudzīgāka ir elektroniskā mērierīce, kas darbojas divas nedēļas, pastāvīgi rāda cukura līmeni asinīs un pat brīdina par bīstamību. Iniciatīvā par tās nodrošināšanu un apmaksāšanu vairāk nekā 11 000 parakstu jau savākusi 8 gadus veca puisēna mamma Landa Jaunzema.
“Ar šo iekārtu mēs varam laikus [kontrolēt situāciju], viņa ziņo par to, ka ir prognozes, ka cukurs kāpj,” skaidroja Jaunzema.
Tiesa, šādas iekārtas Latvija ne vien neapmaksā, bet tās šeit nemaz nav nopērkamas.
Indriķis Veitners tās pērk no Vācijas, bet Landa Jaunzema no Krievijas, caur Lielbritāniju.
“Mēs iegādājamies šo iekārtu 21. gadsimtā tā, kā melnajā tirgū,” piebilda Jaunzema.
Iekārtas cena ir aptuveni 140 eiro mēnesī, vēl 60 eiro mēnesī izmaksā uz pleca piestiprināmais elektroniskais čips, klāt nāk izmaksas par insulīna šļircēm un adatām, ko arī valsts neapmaksā.
Veselības ministrijas Farmācijas departamenta direktore Inese Kaupere stāstīja, ka ministrija to bija iekļāvusi prioritārajos pasākumos, “ka varētu būt noderīga elektroniskā monitorēšanas sistēma, jo nav tik bieži jādur pirkstā, nav jālieto testa strēmeles un, kā lai saka, bērns ir arī mobilāks”.
“Šiem prioritārajiem pasākumiem saistībā ar cukura diabēta pacientu aprūpes uzlabošanu šogad nauda netika piešķirta,” norādīja Kaupere.
Liels atspaids līdz šīm bijis bērna īpašās kopšanas pabalsts. To bērniem ar pirmā tipa cukura diabētu piešķir saistībā ar viņu invaliditāti un maksā līdz pat septiņu gadu vecumam. Tad 313 eiro lielo pabalstu nogriež pavisam.
“Līdz šim tas bija ļoti jūtams pabalsts, un īstenībā tas Paulam jau arī viss aizgāja. Mēs nebraucām uz Kanāriju salām par to naudu,” norādīja Indriķis Veitners.
Īpašās kopšanas pabalsts bērnam ar pirmā tipa cukura diabētu patiešām pienākas tikai līdz septiņu gadu vecumam, jo, kā uzskata Labklājības ministrijā, bērnam ar šādu diagnozi, uzsākot skolas gaitas, ir pietiekamas pašaprūpes spējas un īpaša aprūpe vairs nav nepieciešama.
“No septiņu gadu vecuma, kad bērns iet skolā, tiek pieņemts, ka tas bērns jau ir iemācījies sadzīvot ar cukura diabētu. Un skolās, kur bērni ar invaliditāti mācās, būtu jābūt nodrošinātam atbalstam, ja ir nepieciešams, ar šo insulīna ievadi. Jāsaka, pabalstiem jau netiek paredzēti pārejas noteikumi vai kaut kāda pārejas norma,” skaidroja Labklājības ministrijas Sociālās iekļaušanas politikas departamenta eksperts Einārs Grāveris.
Tiesa, bērniem ar cukura diabētu nebūt nav jāmācās speciālās, bērniem ar invaliditāti paredzētās skolās. Uz to Grāveris atbildēja, ka esot iekļaujošā izglītība. Bet vai tur visās skolās ir pietiekams medicīniskais atbalsts un palīdzība? Grūti spriest.
“Pirmās klases skolnieks jau nu gan vēl nav īsti nekāds veicējs. Viena lieta, ka viņš var sev iešpricēt fiziski, bet otra lieta – viņš pats nevar pieņemt lēmumu, cik daudz viņam ir jākoriģē tā insulīna daļa,” iebilda Paula tētis Indriķis Veitners.
Pēc Veselības ministrijas aprēķiniem viena elektroniskā cukura līmeņa noteikšanas iekārta gadā izmaksātu 1700 eiro, un, parēķinot, cik daudz bērniem tā būtu vajadzīga, naudas apmērs izrādījies pārāk liels. Šo gan atkārtoti kā prioritāti virzīšot arī 2021. gada budžetā.
