Latvijas prezidentūras tuvums politiķu izteikumos pēdējā laikā ticis piesaukts vai ik dienu. Par prezidentūru atgādina, ar to piedraud, aizbildinās un biedē valdības veidošanas sarunās Saeimā un arī Melngalvju namā pie valsts prezidenta.
Prezidents Andris Bērziņš jau pirmajā pēcvēlēšanu tikšanās reizē partijām paudis – skaidrs, ka Eiropas prezidentūras dēļ laika valdības veidošanai nav daudz, jo no Jaungada būšot jāsāk strādāt starptautiski. Jaunajiem ministriem, piemēram, būs jāspēj vadīt sēdes ar ārvalstu kolēģiem. Valdošajā partijā ir pārliecināti - prezidentūras nozīme nav pārspīlēta.
„Cilvēkam no malas protams, tas ir… to izmanto jaunievēlētie deputāti. Kā es esmu dzirdējusi: ka viņi te kaut ko vāvuļo par Eiropas Savienību un prezidentūru tā vietā, lai ķertos un teiktu – mēs tūlīt sauksim cilvēkus atpakaļ un tas ir pirmais – mums jāsauc atpakaļ! Nu...ir tie arī.. Ja mēs vakar runājām par prioritātēm un arī premjere Straujuma nosauca nevienlīdzības mazināšanu kā pirmo prioritāti un, protams, drošību – tie ir jautājumi, kas joprojām ir aktuāli – nav nekādu vispār domstarpību koalīcijā, ka viņi tiks risināti. Bet valdības sastāvam šobrīd ļoti liela prioritāte ir tiem ministriem, kuri jau ir ministri vai kas ir bijuši ministri, tātad, arī runājot par kandidātiem,” norāda “Vienotības” priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa.
Partijas gan to izmanto katra no savu interešu viedokļa. „Vienotībai” zināmā mērā visvieglāk – neviens neapstrīd, ka savā vietā jāpaliek ārlietu ministram Edagram Rinkēvičam vai iekšlietu ministram Rihardam Kozlovskim. To var attiecināt arī uz zaļo zemnieku aizsardzības ministru Raimondu Vējoni. Bet ZZS pamato, ka Eiropas prezidentūras dēļ tiem jāsaglabā arī Jānis Dūklavs zemkopības ministra un Uldis Augulis labklājības ministra vietās. Pie viena atzīstot, ka prezidentūrai netraucēs maiņa Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā, kur zaļzemnieki vēlētos redzēt savu kolēģi Danu Reiznieci-Ozolu. Visgrūtāk prezidentūras dēļ klājas Nacionālajai apvienībai. Tai ne tikai atgādināts, ka ministri nedrīkst pie Brīvības pieminekļa pieminēt leģionārus 16.martā. Norādīts, ka arī Saeimas priekšsēdētāja amatā labāk būtu jau pieredzējušais Gundars Daudze no ZZS, nekā nacionāļu varbūtējā pretendente Ināra Mūrniece. Arī izglītības un zinātnes ministra vietu ieņemt nedrīkstot. Šķiet, daudzviet prezidentūra ir tikai iegansts.
„Mēs esam koleģiāli solījušies pašlaik nerunāt par tām domstarpībām, kas koalīcijas ietvaros pastāv par atbildības jomu sadali. Bet, komentējot jūsu teikto, es varu pateikt, ka šī nav pirmā reize, kad Nacionālai apvienībai vēlas nedot Izglītības un zinātnes ministriju. Tikai citās reizēs nav bijusi prezidentūra un tādējādi tas ir iegansts. Un tādējādi šī jūsu izteiktā tēze ar to arī pierādās,” piekrīt VL- TB/LNNK līdzpriekšsēdētājs Raivis Dzintars.
Valdības veidošanas sarunu pirmajai nedēļai beidzoties, ZZS līderis Augusts Brigmanis jau atzina, ka prezidentūra nemaz tik stingrus rāmjus neuzliekot:
„Manuprāt, tas nevar būt kā, teiksim, kaut kāds iemesls, kāpēc nedot nacionāļiem izglītības ministru; un tikai tāpēc, ka, piemēram, ZZS varbūt premjera amata kandidāts Aivars Lembergs tiesājas, es uzskatu, ka tikai tāpēc mums nevar dot Tieslietu ministriju. Ja mums ir ļoti labs kandidāts tieslietu ministram, es uzskatu, ka mums var būt arī tieslietu ministrs.”
Citiem valdības sarunu galda dalībniekiem esot radies iespaids – valdības sastāvs stipri atšķirtos no šobrīd topošā, ja durvju priekšā nebūtu gaidāmās prezidentūras.
„Tas ir viens no pozitīvajiem aspektiem, jo tas neļauj partijām valdības veidošanas procesā pilnībā ignorēt satura jautājumus. Mana prognoze – ja prezidentūras draudi nebūtu tik reāli un tuvu, valdības veidošanas procesā akcents uz plēšanos par amatiem būtu lielāks,” secina „Vienotības” valdes locekle Ilze Viņķele.
Tas ir viens no argumentiem, kas liek domāt, ka pēc Eiropas prezidentūras pusgada beigām valdības sastāvs varētu piedzīvot jau pirmos revidēšanas mēģinājumus.
