Latvija uz kopējā Eiropas fona izskatās visai pieklājīgi, ja vērtējam tādu lielumu kā kopumā izglītības sistēmai pieejamais finansējums no valsts iekšzemes kopprodukta (IKP), taču slikti, ja vērtēti tiek jau konkrēti eiro – tas, cik daudz naudas tiek ieguldīts uz vienu skolēnu un studentu. Diemžēl tas nozīmē tikai vienu – kamēr neuzlabosies valsts kopējā ekonomiskā situācija, nav arī īpaši lielu cerību uz papildu miljoniem izglītībai.
Izglītība ceturtajā vietā
Jaunākais Eiropas Komisijas ziņojums par izglītību un apmācībām liecina, ka izglītība ir ceturtā visvairāk finansēta nozare Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīs pēc labklājības, veselības un kopējo sabiedrisko pakalpojumu jomas un kopumā saņem vairāk nekā 10% no valstu finansējuma.
Eiropas kopējie dati tiek apkopoti ar zināmu laika nobīdi, un pašlaik kopējais finansējums ir saskaitīts par 2016. gadu. Šajā gadā Latvija ir nonākusi starp tām ES valstīm, kurās finansējuma apmērs izglītībai ir sarucis. To gan Eiropas Komisija skaidro ar to, ka ir noslēgusies virkne ES fondu atbalstītu infrastruktūras projektu izglītības sektorā.
Kopumā Latvijā sabiedriskā finansējuma līmenis izglītībai stabili pārsniedz 5% no IKP un līdz ar to ir pat vidēji augstāks nekā ES kopumā.
Pavisam cita aina paveras, ja sabiedriskais finansējums izglītībai tiek sadalīts "uz galviņām" jeb attiecināts uz kopējo skolēnu un studentu skaitu.
2016. gadā Latvijā tas nedaudz pārsniedza 3000 eiro, un līdz ar to Latvija ir starp tām valstīm, kur finansējums uz vienu apmācāmo ir vistrūcīgākais.
Katrā gadījumā par Ziemeļvalstīm, kur izdevumi izglītībai pārsniedz 10 000 eiro uz vienu apmācāmo, mums atliek vien sapņot.
Vienlaikus Latvija šajā ziņā nav unikāla, un tā ir visām jaunajām ES dalībvalstīm raksturīga aina. Sabiedriskie izdevumi izglītībai, ja tos sadala uz apmācāmo skaitu, Eiropā ļoti krasi atšķiras starp Centrālās Eiropas un Austrumeiropas valstīm un starp Rietumeiropu.
Vai nauda izšķir visu?
Finansējuma atšķirības starp ES jaunajām un vecajām dalībvalstīm ir mērāmas reizēs, tādēļ arī Eiropas eksperti ir vienisprātis, ka finansējuma apjoms izglītībai virknē valstu ir jākāpina. Tomēr kopumā arvien biežāk tiek uzdots jautājums – vai tiešām vairāk naudas automātiski nozīmē labāku izglītību, kuru iegūst skolēni un studenti?
Eiropas Komisijas eksperti ziņojumā par izglītību un apmācībām uzsver, ka izdevumu apmērs kā tāds nav apliecinājums ne labai, ne sliktai izglītības sistēmai.
Tādēļ politikas veidotājiem ir krietni vien jāpapūlas, lai naudas izlietojums būtu racionāls un vienlaikus politiskie lēmumi sekmētu efektīvu izglītības sistēmu.
Diemžēl izglītībā īsti nestrādā ekonomikā pieņemtā formula, ka jātiecas "saražot pēc iespējas vairāk" ar pēc iespējas mazākiem ieguldījumiem. Lai gan zināms kritērijs ir ieguldījumu attiecināšana pret skolēnu sekmēm, ne vienmēr labākas atzīmes ir vienīgais mērs izglītības sistēmas devumam sabiedrībai.
Kamēr eksperti turpina diskutēt, kā lai samēro ieguldījumus izglītībā un tās sniegumu, par vienu kritēriju gan valda vienprātība. Proti, skolotāju algas ir svarīgas, lai šo profesiju padarītu pievilcīgu un piesaistītu labākos profesionāļus. Savukārt skolotāju darba kvalitāte ir tiešā veidā saistīta ar to, kādas sekmes pēc tam ir skolēniem. Savukārt ne izdevumu apjoms uz vienu apmācāmo, ne klašu lielums skolās šādu tiešu saistību ar skolēnu sekmēm pagaidām neuzrāda.
Tāpat svarīga ir izvairīšanās no tā saucamās skolu segregācijas, kad vienās skolās mācību līmenis ir krietni augstāks nekā citās.