ĪSUMĀ:
- Eiropā joprojām dominē lineārā, nevis aprites ekonomika.
- Eiropā - pirmie lēmumi saistībā ar plastmasas atkritumu ierobežošanu.
- Nākamo varētu izkustināt - tā saucamās “tiesības uz remontu”.
- Līdz 2030. gadam grib, lai plastmasas iepakojumi ir vai nu atkārtoti izmantojami vai efektīvi pārstrādājami.
- Pašlaik realitātē “sapnis ir tikai uz papīra”.
- Pēdējos gados ražotāju interese par aprites ekonomikas principu izmantošanu aug.
Nepietiek ar to, ka mēs apzinīgi šķirojam sava atkrituma spaiņa saturu un atkritumu pārstrādātāji meklē risinājums, kā arvien vairāk no tā pārstrādāt. Jāsāk ir ar to, lai atkritumu rastos arvien mazāk, bet tie, kuri rodas, būtu vienkārši pārstrādājami. Diemžēl ar to Eiropā nesokas tik raiti kā ar dažādu atkritumu pārstrādes normu noteikšanu, jo pretī ir spēcīgi ražotāju lobiji. Tomēr ledus ir izkustējies arī šajā jomā, un Latvijā ar pirmo reālo lēmumu, kas ierobežos plastmasas drazu rašanos, saskarsimies jau jūlijā.
Pirmās pātagas ražotājiem
Lai arī daudz tiek runāts par aprites ekonomiku, Eiropā dominējošā joprojām ir tā saucamā lineārā ekonomika. Tās darbības princips ir vienkāršs: ieguvām resursus – saražojām preces – lietojām preces – izmetām. Diemžēl arvien vairāk pierādās, ka šādam dzīves un ekonomikas funkcionēšanas modelim ir visai mazas iespējas nākotnē. Jau pašlaik pasaule tērē vairāk dabas resursu, nekā spēj dabīgā veidā atjaunoties, kas nozīmē, ka mēs nosacīti “noēdam” nākotnes resursus, arvien mazāk atstājot nākamajām paaudzēm. Arī augošie atkritumu kalni kļūst par lielāku un lielāku problēmu.
Aprites ekonomikas darbības princips savukārt maina produktu izmantošanas paradumus.
Tad, kad lietas pēc ieraduma gatavojamies izmest, aprites ekonomika iesaka apstāties, padomāt un lietot atkal. Piemēram, daudz ko var salabot un turpināt izmantot. Daudz ko var izmantot kā otrreizējo resursu jaunu preču ražošanai.
Tomēr līdz šim Eiropā galvenie lēmumi ir bijuši saistīti ar diezgan drastisku normu ieviešanu atkritumu savākšanā un pārstrādē. Savukārt attiecībā uz to, lai atkritumi nemaz tik daudz nerastos, Eiropas likumdevēji tik naski nav bijuši. Pirmā bezdelīga parādījās vien 2019. gadā, kad Eiropas Parlaments nāca klajā ar jaunu lēmumu, apstiprinot vienreizlietojamās plastmasas aizliegumu pēc 2021. gada.
Paredzams, ka Latvijā jaunā kārtība stāsies spēkā 3. jūlijā, jo Saeima jau 27. maijā gatavojas pieņemt Plastmasu saturošu izstrādājumu likumu. Likums paredz aizliegt laist tirgū konkrētus vienreizlietojamos plastmasas priekšmetus, kā arī noteikt pasākumus to patēriņa samazināšanai, kā arī citas prasības. Tostarp ražotājs Latvijā nevarēs laist tirgū plastmasas vates kociņus, galda piederumus (dakšiņas, nažus, karotes, irbulīšus), šķīvjus, salmiņus, dzērienu maisāmkociņus, kā arī baloniem piestiprināmus un to turēšanai domātus kociņus un to mehānismus. Tāpat plānots aizliegt no putu polistirola izgatavotus pārtikas un dzērienu iepakojumus, tā korķīšus un vāciņus, dzērienu glāzes un to vāciņus, kā arī vienreizlietojamos un atkārtoti lietojamos no oksonoārdāmas plastmasas izgatavotus izstrādājumus.
Izmaiņas neattieksies uz pārtikas iepakojumu žāvētai pārtikai, jēlai gaļai, kā arī primāro iepakojumu, kurā pārdod pārtiku vairāk nekā vienas porcijas daudzumā. Tāpat likuma prasības neattieksies uz eksportu uz trešajām valstīm.
Nākamais Eiropas Parlamenta lēmums attiecas uz plastmasas pudelēm un paģērē līdz 2029. gadam otrreizējai pārstrādei savākt 90% plastmasas pudeļu. Tāpat ir noteikts, ka līdz 2025. gadam 25% plastmasas pudeļu ražošanā izmantotā materiāla jāiegūst no pārstrādātas plastmasas, bet līdz 2030. gadam šim rādītājam jāpieaug līdz 30%. Šīs pašas normas par pudeļu materiālu jau ir iestrādātas arī Latvijas Plastmasu saturošu izstrādājumu likumā.
Nākamais jautājums, kurā ražotājiem varētu “uzklupt” Eiropas institūcijas, ir tā saucamās “tiesības uz remontu”,
par ko jau vairākus gadus aģitē Eiropas patērētāju tiesību organizācijas. Pamatā tas attieksies uz sadzīves tehnikas un elektronikas ražotājiem. Pašlaik ražotāji ir veicinājuši situāciju, lai, kādai lietai salūstot, izdevīgāk būtu iegādāties jaunu, nevis remontēt esošo. Visdrīzāk Eiropā varētu pieprasīt ražotājiem atvieglot piekļuvi rezerves daļām, remonta rokasgrāmatām, programmatūrai, kā arī ieviest marķējumu ierīcēm, kurš norādītu, cik viegli vai grūti tās būs salabot problēmu gadījumā. Pirmie lēmumi par nākamajiem soļiem tiek solīti gada otrajā pusē.
Vēl vairāk jautājumu priekšā
Lai gan pieminētie lēmumi ir pirmie soļi aprites ekonomikas un atkritumu apjomu samazināšanas virzienā, visdrīzāk ar to vien būs par maz.
Eiropas Komisija paziņojumā par Eiropas stratēģiju attiecībā uz plastmasu aprites ekonomikā iezīmē ļoti skaistu vīziju, uz kuru būtu jātiecas. Mērķis ir, lai līdz 2030. gadam visi Eiropas tirgū laistie plastmasas iepakojumi būtu vai nu atkārtoti izmantojami, vai efektīvi pārstrādājami. Tostarp no izmaksu viedokļa.
Diemžēl pašlaik tas ir tikai “sapnis uz papīra”. Lai gan grūti būtu atrast ražotāju, kurš savā vīzijā, stratēģijā vai kādā citā dokumentā nebūtu kaut ko ierakstījis par ilgtspēju, zaļo domāšanu vai atbildību pret vidi un sabiedrību, realitātē viss atduras pret vēlmi pārdot un nopelnīt vairāk. Savukārt to var izdarīt, ja ir zemākas ražošanas izmaksas nekā konkurentiem, bet pārstrādātu materiālu izmantošana vismaz pašlaik nav tā lētāka, vai arī labāk var piesaistīt patērētāju uzmanību. To savukārt ļoti bieži mēģina izdarīt ar pēc iespējas spilgtākiem un atšķirīgākiem iepakojumiem, lai izceltos veikalu plauktos. Savukārt, jo tie ir spilgtāki un atšķirīgāki, jo tos pēc tam ir grūtāk pārstrādāt.
Tomēr pēdējos gados ražotāju interese par aprites ekonomikas principu izmantošanu aug un arvien vairāk kļūst arī reālu piemēru.
Piemēram, tekstila kompānija “DyeCoo”, kura sadarbojas ar “Nike” un IKEA, ir pārgājusi uz audumu krāsošanu, neizmantojot ūdeni un tādējādi samazinot piesārņotu notekūdeņu daudzumu. “Dell” ražo “Latitude” sērijas datorus, kuri ir gandrīz pilnībā pārstrādājami. Čehijas banka ČSOB ir ieviesusi tikai no pārstrādāta materiāla gatavotas maksājumu kartes. “EcoBirdy” gatavo bērnu mēbeles no pārstrādātām plastmasas rotaļlietām.
Daži eksperti arī pieļauj, ka savu labumu aprites ekonomikas ienākšanai ražošanā būs devis arī Covid-19. Proti, tā laikā bumam līdzīgu attīstību piedzīvoja e-komercija un, ja preces tiek iegādātas internetā, tad tas, cik acis piesaistošs ir to iepakojums, ir visai otršķirīgs jautājums, bet daudz svarīgāks kļūst preces “stāsts” un parametri, kur draudzīgums videi var kļūt par svarīgu elementu.
