Jau 35 dienas Mārča Skadmaņa prātu nepamet doma - kāpēc tētim Jānim un māsai Dainai vajadzēja būt tieši tajā laikā tajā vietā - Priedaines ielas „Maximā" pulksten 17...., mirklī, kurā sagruva daudzu Latvijas ģimeņu ierastā dzīve un nākotnes sapņi.
„Liktenīgajā dienā tēvs ar mazāko māsu bija paredzējis iepirkt mākslas materiālus, tas bija pavisam cits veikals. Viņi paņēma mašīnu, aizbrauca, bet viņi iegriezās arī „Maximā", lai nopirktu ko garšīgu mājām. Mums bija visa pārtika mājās, bet viņi gribēja ko saldu vakaram. Tad atskanēja troksnis, ko mamma un māsa dzirdēja. Skaņa bija tāda, ka likās - divas smagās mašīnas saskrējušās. Viņas paskatījās pa logu un redzēja dūmaku, kas nāk ārā no veikala. Tur bija arī ātrās palīdzības. Divas vai trīs. Mammai sirdsbalss teica, ka varbūt mūsējie tur. Aizskrēja, mašīna bija stāvlaukumā... Tad acu priekšā notika otrs nogruvums. Viņas sirds zināja, ka tur tēvs un māsa..." smago stāstu stāsta mārcis Skadmanis.
Mārcis bija Londonā, kur dzīvo un savu biznesu vada jau 6 gadus. Dainas dvīņumāsa Anda atsūtīja īsziņu, ka noticis kaut kas briesmīgs. Ziņu portālos viņš ieraudzīja, kas tieši. Viņš visu nakti zvanīja uz informācijas tālruni, lai noskaidrotu, uz kuru slimnīcu aizvesti tētis un māsa. Patiesība izrādījās briesmīgāka.
„Mums bija cerība. Pulksten 7 saņēmu ziņu par tēvu. Paziņa piezvanīja par māsu...tas bija nākamajā dienā, no rīta. Viņu numurs bija 14 un 16..."
Skadmaņu ģimenei svarīgi, lai tie nebūtu tikai divi skaitļi bojāgājušo sarakstā. Tāpēc Mārcis stāsta par māsu un tēti. Lai atgādinātu, cik nežēlīgs, netaisns un nolaidīgs bijis divu skaistu dzīvju noslēgums, kurš nevar palikt nesodīts un izbalēt pēc pirmā šoka norimšanas.
Piecu bērnu tētis Jānis Skadmanis bija pensionēts iekšlietu sistēmas darbinieks.
„Viņa sapnis bija, ka Latvijai jābūt neatkarīgai. Tēvs bija ļoti patriotisks," saka Mārcis. Pārliecināts motokrosa fans, kaislīgs Latvijas apceļotājs un labākais tētis pasaulē pieciem bērniem - vecākajam dēlam Mārcim un četrām māsām. Nu jau trijām...
Dainai bija 23 gadi. Viņas maigais gaišums un sapņainums kontrastēja ar uzņēmību un sparu ielauzties mākslas pasaulē. Un šajā ceļā nevarēja būt uzticamāka biedra par dvīņumāsu Andu. Abas meitenes mācījās „rozentāļos", tad - Amatniecības vidusskolā, pēc tam - Mākslas akadēmija. Abām kopīgas izstādes, konkursi un sapņi.
Tikai iegrimstot stāstos par māsu nodošanos mākslai, Mārcis atplaukst. Mazās, talantīgās māsas, kuru katrs panākums iegrāmatots ģimenes vēsturē. Mārcis tam visam bijis klāt - organizējis izstādes un palīdzējis māsām izlauzt ceļu mākslas pasaulē. Pirmā izstāde lidostā Rīga. Pirmais Dainas honorārs 14 gadu vecumā par darbu, kas veltīts... holokausta tēmai. Un lepnums, ka to savai privātajai kolekcijai iegādājies un filmā izmantojis slavenais krievu dokumentālists Vladimirs Molčanovs. Pateicības vārdi un foto no prinča Čārlza un Kamillas, jo Dainas darbs ir arī viņu kolekcijā. Holokausta grafiku kopijas Čehijas, Vācijas, Izraēlas, ASV un Lielbritānijas muzeju krājumos. Katru panākumu Mārcis gatavs aprakstīt detaļās. Arī pēdējo, nenotikušo.
„Pēdējais mākslas darbs, ko varam saukt par sapni. Sagatavota virsma priekš darba, kas nebija iesākts, - ja mākslinieks sagatavo virsmu, tātad viņš vēlas radīt. Viņa bija tukša, balta. Tas bija sapnis, kuru nekad nezināsim. Mēs šo virsmu saglabāsim, ierāmēsim, tas ir sapnis..," saka Mārcis.
Bet cits 23 gadus vecās mākslinieces sapnis īstenojies tikai pēc viņas nāves. Foto redzams, kā Daina prezentē ideju par Vēja egli konkursa žūrijai. Tagad tā apskatāma pie Kongresu nama. Pie tās - Dainas vārds melnā rāmī, dzimšanas un miršanas gads. Daina ir traģēdijas jaunākais upuris.
„Ģimene bija ļoti lepna. Tas bija viņas pirmais vides objekts, un arī.. pēdējais."
Daudz laika un taisnīga tiesa - tas vienīgais, kas var nedaudz remdēt sāpes. Bet visa māsai paredzētā enerģija un mīlestība tiks veltīta Dainas vārdā nosauktam fondam, kas palīdzēs pie otām, krāsām un citām mākslinieku precēm tikt jaunajiem talantiem.
„Mēs no privātmājas, tāpat kā no citām, varam redzēt „Maximu", iebrukušo jumtu, žogu. Tā bilde mums paveras. Tās istabas logiem esam aizvēruši aizkarus, lai to pusi neredzētu, jo ģimenei ir smagi skatīties uz to pusi," sāpīgi atzīst Mārcis.
Un tāpat arī smagi saprast – ka pēc līdzjūtības, atbalsta un uzmanības paisuma seko bēgums. Visapkārt viss atgriežas vecajās sliedēs, pasaule turpina griezties tāpat kā iepriekš, tikai - bez mīļajiem.
