Pāris minūtes pirms desmitem rītā Brīvības pieminekļa laukumā dauzās skolēni. Tikmēr pieminekļa otrā pusē piebrauc tumši zils busiņš, no kura izkāpj trīs karavīri zaļi brūnos šineļos, stulma zābakos, pār plecu – ieroči. Uz posteni pie Brīvības pieminekļa dodas pirmā godasargu maiņa. Jaunieši pieklust un izvelk telefonus, lai iemūžinātu notiekošo.
„Kad sardze brauc uz Brīvības pieminekli, tur brauc trīs maiņas. Tas nozīmē – trīs pāri, kas stāv no desmitiem rītā līdz četriem vakarā. Ik pēc stundas maina pārus. Bet ir atsevišķas situācijas, kad viņi nestāv. Tie ir laikapstākļi – vasarā plus 25 grādi ēnā, ziemā – mīnus 10 grādi,” stāsta kaprālis. Tāpat godasardze nestāv lietus laikā un izņēmuma gadījumos, kā, piemēram, šā gada Eiropas basketbola čempionāta laikā, jo laukumā savestās tehnikas dēļ godasardzei vienkārši nebija vietas, kur patrulēt.
Kaprālis Ritvars Ohnovskis Godasardzes rotā dien piekto gadu – sākumā pats stāvējis godasardzē, tagad apmāca jaunos: „Apmācība notiek trīs mēnešus. Pirmsākums ir soļošana, kas ir pats svarīgākais godasargam. Uz ierindas laukuma ir ar baltu krāsu sazīmēti kvadrāti 80x80cm, un tie ir paredzēti soļa garuma un līdzsvara treniņam. Katrs karavīrs nostājas uz sava kvadrāta un ar lēnām darbībām sper soli uz priekšu. Instruktors, kurš vada nodarbību, lieto frāzes „dari viens” un „dari divi”. Pirmais nozīmē – viens solis, kāja augšā, otrais – nākošais [solis]. Protams, tajā ir integrētas arī roku kustības. Kājām jābūt nostieptām, vienai rokai jābūt uz aizmuguri, otrai – līdz jostai. Pēc tam, kad šīs darbības ir iemācītas, lai tās nostiprinātu, formas kabatiņās tiek ieliktas katrā kājā pa kilogramīgai hantelei, un arī katrā rokā ir hanteles.”
Līdzās tam godasargus sagatavo arī psiholoģiski – kā reaģēt negaidītās situācijās, neļauties provokācijām. Kā skatīties apmēram otrā stāva augstumā. „Bet otrs aspekts ir tas, ka visu laiku pie Brīvības pieminekļa atrodas arī apsargs. Viņš fiziski neļauj pieskarties godasargam. Ja jūs uzvedīsieties agresīvi vai pārāk ļoti centīsieties godasargu sasmīdināt, viņš iejauksies un apturēs jūs,” stāsta Ohnovskis.
Šie apsargi ir tās pašas Godasardzes rotas karavīri, kas uz maiņām te stāv pie pieminekļa, te – neuzkrītoši patrulē tā malās. Godasargiem ir arī savi, nezinātājam grūti pamanāmi signāli, ko ilustrē kāds kaprāļa Ohnovska atstāstīts piemērs: „Bija slēptā kamera, kā cilvēki rīkojas, redzot, ka kabatzaglis zog kādam maku. Pie godasarga priekšā nostājās kāds cilvēks, un šis kabatzaglis, kurš, protams, bija iespēlēts, nozaga viņam maku un gāja projām. Godasargs pasauca apsargu viņiem zināmā žestikulācijā, un šādā veidā viņi atrisināja šo konfliktu. Protams, cilvēks no malas to, iespējams, pat nesaprastu, kā tas viss izveidojās.”
Godasardzes rota ir viena no lielākajām Nacionālo bruņoto spēku rotām, bet kurš katrs tajā dienēt nevar. Karavīram jābūt vismaz 1,75 metrus garam, ar izcilu veselību, nedrīkst būt tetovējumi redzamās vietās. Tomēr Ritvars Ohnovskis atgādina – godasargi ir tādi paši karavīri kā pārējie:
„Viņi trenējas krīzes situācijām, viņiem ir apmācība poligonos, gan šaušanas, gan visāda veida taktiskā apmācība. Un paralēli tam viņi arī apgūst šo rituālu. Viņi ir karavīri arī pēc būtības, kā šis vārds skan.”
Godasardze pie Brīvības pieminekļa atradās kopš tā atklāšanas 1935.gadā un tika noņemta neilgi pēc okupācijas. Pie pieminekļa to atjaunoja 1992.gada 11.novembrī, pie Rīgas pils – desmit gadus vēlāk. Līdzās šiem uzdevumiem Godasardzes rotas karavīri reprezentē armiju un piedalās militārās ceremonijās, rituālos, ārvalstu prezidentu sagaidīšanas un pavadīšanas ceremonijās.
