No pusaudzēm par pieaugušajām
Neliela pusaudžu grupa ar savām basketbola trenerēm Valmierā ieradās marta sākumā. Ar domu, ka šajās kopmītnēs padzīvos maksimums pāris mēnešus. Taču nu jau šī situācija ir krietni ievilkusies, un liela daļa nepilngadīgo meiteņu savus vecākus nav satikušas jau nepilnu gadu.
14 gadus vecā Darja no Odesas un Anna (15 gadi) no Kijivas dzīvo vienā nelielā istabā. Uz plauktiem salikti basketbola sacensībās iegūtie kausi un mīkstās rotaļlietas, kas atgādina par mājām.
Anna, kura lūdz, lai sauc viņu par Aņu, Ukrainā pieredzēja vien pirmās desmit kara dienas. Darja uz Valmieru atbrauca mazliet vēlāk.
"Kara sākumā es aizbraucu uz laukiem, un tur bija pilnīgas šausmas. Sešas dienas dzīvojām bez gaismas, ūdens, apkures. Nebija nekā no tā. Nemaz nerunājot par interneta sakariem. Taču, līdzko mums bija iespējas sazināties, man piezvanīja mana trenere Marija un teica, ka ir tāda iespēja braukt prom uz Latviju. Ka tur ir droši un varēs trenēties," atceras Aņa.
Nepilngadīgās meitenes no visas Ukrainas ar trenerēm satikās Polijā, kur iekāpa vienā autobusā un devās taisnā ceļā uz Valmieru. Abu meiteņu vecāki palika Ukrainā. Valmierā viņas apmeklē skolu, taču atzina, ka valodas barjeras dēļ ir grūti iekļauties, tāpēc paralēli mācās arī tālmācībā Ukrainā.
"Klasesbiedri mums ir latvieši. Daži no viņiem runā krievu valodā, bet maz. Lielākoties mēs runājam savā starpā. Skolotāji cenšas mums paskaidrot tēmas," stāsta Aņa, atzīstot, ka stundās teikto nesaprot.
Meitenes ir spiestas no pusaudzēm kļūt par pieaugušajām. Lai gan viņām ir iecelta ārkārtas aizbildne – basketbola trenere, viņas pašas ne vien mācās, bet arī gatavo sev ēst un uzkopj, pašas seko līdzi saviem tēriņiem.
Aņa: "Tas ir nedaudz sarežģīti, bet mēs cenšamies pašas gatavot."
Darja: "Kaut kā tiekam galā."
Aņa: "Jā."
Darja: "Gatavojam, uzkopjam pēc sevis."
Aņa: "Jā. Palīdzam viena otrai. Var iztikt."
Iztikt varot, bet dzīvot bez mammas un tēta atbalstošā pleca neesot viegli. "Jā, ļoti gribas mammu un tēti blakus," atzina Darja.
Ukrainas pusaudžu aizbildne: Viegli nav
Turpat kopmītnēs Valmierā LTV satika arī Mariju Dubasu, abu meiteņu ārkārtas aizbildni Latvijā. Viņa ir ne tikai trenere, bet savā veidā arī mamma. Ja kādai no meitenēm kas iesāpas, ir vajadzīgs ārsts vai jāpērk jauni ziemas zābaki, jāpapildina internets telefonā, to visu Marija palīdz atrisināt. Sievietei ir savi trīs dēli, par ko rūpēties, un tagad vēl nopietna atbildība par sešām meitenēm. Vēl par citām sešām atbild otra trenere Marina. Aņa un Darja rūpes ļoti novērtē.
Aņa: "Bez treneres mums te neviena nav. Ne vecāku, neviena paša."
Darja: "Viņa ļoti palīdz, atbalsta un vienkārši ir blakus."
Aņa: "Jā. Vienmēr. Ja mums kas atgadās, viņa palīdzēs."
Marija Dubasa neslēpa, ka viegli nav. Viņa pati īrē dzīvokli kopā ar saviem dēliem un regulāri apmeklē netālu esošās kopmītnes.
"Jā, tas patiešām nav viegli, jo tie vēl ir bērni. Jūs saprotat, – pusaudži, kuri ar mani izspēlē visādus jokus. Tie stāsti ir dažādi. Piemēram, pazaudē pasi, un kā mēs to meklējām! Paldies Dievam, ka atradām! Daudz kas atgadās. Nav iztikts bez slimnīcas, plus man vēl jāpakontrolē viņu mācības skolā. Mammas nav blakām, kas ieskatītos, kādas ir saņemtās atzīmes. Plus vēl ir treniņi," stāstīja Marija Dubasa.
Bet visām meitenēm visvairāk sāpot neziņa par to, kad Ukrainā varēs atgriezties, kad varēs samīļot mammu un tēti. Vecāki pagaidām atgriezties stingri aizliedz, jo dzimtenē aizvien notiek apšaudes.
"Pašlaik nav tādas iespējas – atgriezties mājās. Tur ir ļoti nestabila situācija. Tur biežāk nav gaismas un elektrības, nekā tās ir.
No tā attiecīgi ir atkarīgs, vai būs apkure, ūdens un sakari. Tur ir ļoti grūti dzīvot pašreiz," atzina ārkārtas aizbildne.
Un tikmēr viņa ir meiteņu otrā mamma. Vismaz tā viņa jūtas. "Protams, ka jūtos! Es jau pirms Latvijas, vēl Kijivā tā jutos. Mēs kopā braucām uz dažādiem pasākumiem. Un nereti ir tādi smieklīgi starpgadījumi, kad viņas mani sauc – "mamma! Ai, Marija!" Tā arī notiek. Mums par laimi ir labas savstarpējās attiecības gan ar meitenēm, gan ar viņu vecākiem. Es viņus zinu."
Vairums Ukrainas bērnu ir Rīgā
Šādi stāsti nav retums vai izņēmuma gadījumi, bet gan situācijas, kuras Latvijas bērnu tiesību sistēmā strādājošie risina ikdienā. Kopējo situāciju ar ārkārtas aizbildniecību ukraiņu bērniem iezīmēja Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas (VBTAI) vadītāja Gunita Kovaļevska.
"Lēmumi un bērni, par kuriem ir pieņemti lēmumi, ir vairāk nekā 900. Bet jāsaprot, ka tā ir tāda mainīga plūsma, jo tad, kad sākās karš, bija tāds intensīvāks bēgļu pieplūdums, līdz ar to mums ārkārtas aizbildnība tika nodibināta pa vairākiem desmitiem dienā. Šobrīd tā situācija ir tāda, ka vidēji tie ir 20 lēmumi mēnesī," stāstīja Kovaļevska.
Vairums no šiem bērniem atrodas Rīgā, un viņiem ārkārtas aizbildņus ieceļ Rīgas bāriņtiesā. Tās Aizbildnības lietu nodaļas vadītāja Jana Gūtmane atzina, ka darbs ar šiem bērniem nav viegls, viņi ir šķirti no vecākiem, smagi cietuši un ar skaudriem dzīvesstāstiem. Lai gan visi bērni šeit ir drošībā, nav neviena tāda, kurš neskumtu pēc ģimenes.
"Uztur regulāru kontaktu ar vecākiem gan pa tālruni, gan ar interneta starpniecību. Protams, ir jūtams tas, ka bērni pārdzīvo par vecākiem un skumst pēc vecākiem.
Ir viens bērns, kurš ir zaudējis savu vienīgo vecāku. Ir bērns, kurš ir redzējis arī to, kā viņa vecāks tiek ievainots karā. Bērna acu priekšā tas ir noticis," teica Gūtmane.
Lielākoties runa ir par pusaudžiem un skolas vecuma bērniem, mazie bērni visbiežāk gan Latvijā ierodas kopā ar savām mammām. Bet par bērniem, kuru vecāki paliek Ukrainā vai ir miruši, rūpes visbiežāk uzņemas tie Ukrainas valsts piederīgie, ar kuriem kopā bērns Latvijā ieradies. Visbiežāk tie ir treneri, radi, paziņas vai draugi. Bērnunamos šie bērni nedzīvo.
