Sākumā ar klusumā brīdi, vēlāk vairākiem simtiem cilvēku noklājot memoriāla pieminekļa pakāji ar ziediem un svecītēm, Rumbulā dienas vidū pieminēja 76 gadus senu traģēdiju. No Rīgas geto, kas atradās tagadējā Maskavas forštatē ap Ludzas ielu, 25 000 cilvēku dzina uz Rumbulas mežu un tad nogalināja.
“Vispirms tas ir klusēšanas pasākums. Jo, kā tu vēl vari runāt par šīm lietām?” sacīja vēsturnieks, muzeja “Ebreji Latvijā” direktors Iļja Ļenskis.
Starp viņiem, kā jau gadu no gada, arī bijušais Rīgas geto ieslodzītais Marģers Vestermanis, kurš šeit zaudēja tuviniekus. “Te ir mana vieta. Tā taču ir nejaušība, ka es esmu izdzīvojis. Tā nav nekāda varonība. Es pēdējiem spēkiem atklibošu, četrrāpus atrāpošu šurp, lai nomirtu uz tiem pelniem. Visa mana tauta te guļ,” saka Rumbulas traģēdijas aculiecinieks Marģers Vestermanis.
Memoriāls un traģēdijas atceres diena piedzīvojusi dažādus laikus, stāsta vēsturnieks Iļja Ļenskis. 1960. gados aktīvistu grupiņa šo vietu sakopa, bet 20 gadus vēlāk atceres pasākumi kļuvuši politiski nevēlami. Tomēr nevienam nav palicis nepamanīts, ka tieši pēdējos gados vieta pulcē arvien vairāk un vairāk cilvēku. “Nāk jaunatne. Tā ir mūsu vienīgā cerība un mūsu vienīgais mierinājums – ir cilvēki, ir paaudze, kura atcerēsies,” saka Vestermanis.
Tieši viņš tiek piesaukts kā cilvēks, kura ieguldījums lielā mērā saistāms ar to, ka traģēdiju piemin tik plaši. Vestermanis pats saka – viņš ir laimīgs piedzīvot brīdi, kad latvieši, ne tikai ebreji, pie Brīvības pieminekļa par līdzcilvēkiem noliek svecītes.
Šis ir jau otrais gads, kad, šo dienu atminoties, svecītes aizdedz arī pie Brīvības pieminekļa. "Tas ir pārsteigums. Neviens jau nezina, cik cilvēku sanāks. Atsaucība ir laba. Tikko bija atnākuši arī vecie Latvijas ebreji un pateicās par to, ka tas ir nonācis Latvijas sirdī un Rīgas sirdī," saka Tomsone.
Gabriela Paraša Rumbulas traģēdijas laikā vēl nebija pat gadu veca. Māte bija ebrejiete, bet tēvs – latvietis. Tikai tādēļ izdevās izglābties no likteņa, kas piemeklēja visus mammas tuviniekus. "Man, kā latvieša meitai, ir arī grūti apzināties, ka šaušanas brīžos klāt bija arī latviešu cilvēki, kas ar to nodarbojās. Kāds bija manas mammas māsai pabļāvis pie tās bedres: “Pacel nu savu bērnu augstāk, lai mums nav divas lodes jātērē.” Tā meitenīte bija dažus mēnešus vecāka par mani," norāda Paraša.
Tomēr viņa stāsta – arī viņai šī tradīcija ļauj just, ka pozitīva pārmaiņa sabiedrībā notiek.
Par Rīgas geto izveidi oficiāli tika paziņots 1941. gada 23. augustā. Visi pilsētas ebreji tika nomitināti geto atvēlētajā teritorijā Maskavas forštatē. Geto vārtus aizvēra 25. oktobrī, apkārt tika nostādīta sardze, bet geto iemītnieki tika pilnībā izolēti no pārējiem Rīgas iedzīvotājiem. Geto ieslodzīja aptuveni 30 tūkstošus cilvēku, no tiem vairāk nekā 5,5 tūkstoši bija bērni, 8 tūkstoši – veci cilvēki, 9,5 tūkstoši – sievietes, 6 tūkstoši – vīrieši.
Novembra beigās tika veikta selekcija, atlasot aptuveni 4,5 tūkstošus gūstekņu, kurus atzina par darbaspējīgiem – pārsvarā jaunus vīriešus. Pārējos gūstekņus nacisti ar vietējo kolaboracionistu atbalstu nošāva Rumbulas mežā.
1964. gadā vietējiem ebreju aktīvistiem izdevās pārvarēt padomju varas iestāžu pretestību un panākt piemiņas akmens atklāšanu Rumbulā. 2002. gadā tika atklāts memoriālais ansamblis. Tas ierīkots par Latvijas, Izraēlas, ASV un Vācijas institūciju un organizāciju līdzekļiem, kā arī privātpersonu ziedojumiem.
