Iļģuciema sieviešu cietumā sodu, kas saistīts ar brīvības atņemšanu, izcieš 200 sievietes. Lai gan izdarītie noziegumi ir dažādi, ieslodzīto dzīvesstāstos ir daudz līdzību. Agita Mediņa vada resocializācijas nodaļu. Viņa stāsta – nokļūstot cietumā, soli pa solim sievietes iemācās uzticēties psihologiem un analizēt izdarīto. Kad atklājas notikumu virkne, kas atvedusi līdz ieslodzījuma vietai, tā visbiežāk saistīta ar agrāk piedzīvotu vardarbību.
"Viņas ir pusaudža gados gājušas prom no mājām, tāpēc ka ir bijis kaut kas nepieņemams. Tā visbiežāk ir šī vardarbība, kas ģimenē ir bijis šis nepieņemamais.
Alkohola lietošana vecāku starpā, strīdi, kautiņi, un bērns ir gājis uz ielas. Ejot uz ielas, viņš ir sastapis to, ko sastapis, un nonācis gala rezultātā tur, kur ir nonācis. Ģimenēs, kur ir klātesoša vardarbība, tā ir tabu tēma, un šie bērni netiek mācīti, tāpēc viņas neuztver to vardarbību kā tādu ārkārtēju kaut ko, kas viņām ir bijis," stāsta Mediņa.
Lai gan vardarbība notiek gan turīgās ģimenēs, gan mazāk turīgās, gan izglītotās, gan mazāk izglītotās, Mediņa uzskata – izglītība dod plašākas zināšanas, kā meklēt palīdzību, kļūstot par vardarbības upuri. Viņa novērojusi - daudzviet laukos ir bezcerība. Visi zina, ka tuvējā ģimenē kādu iekausta vai lamā, bet nevar palīdzēt vai nepalīdz, līdz notiek traģēdija. Nogalināts tiek vai nu varmāka, vai upuris, kas tajā brīdī pats kļūst par varmāku.
"Viņām ir šī bezizeja, ļoti bieži šie vardarbības upuri, kas cieš ģimenē no tās vardarbības, ir sievietes, kurām pašām nav tādas atbalsta sistēmas ārpusē - viņu ģimenes, kas viņu atbalstītu, kāds, pie kā viņas varētu vērsties pēc palīdzības. Un tad šis varmāka ir tā viņas vienīgā ģimene," stāsta Mediņa.
To, ka atbalsta trūkst un dienesti nereti izvēlas neiesaistīties ģimenes lietās, kaut traģēdiju varētu novērst, secina Rudīte Losāne. Viņa 19 gadus strādā par kapelāni Iļģuciema sieviešu cietumā.
"Ja sieviete ir izdarījusi noziegumu, kas ir, piemēram, slepkavība, jebkurā gadījumā tas nav attaisnojams noziegums, tas ir sodāms noziegums. Bet šo gadu laikā, runājot ar šīm sievietēm, es esmu nākusi pie slēdziena, ka
ir pietrūkuši atbildīgām organizācijām preventīvie pasākumi, lai varētu kaut kādā veidā iejaukties šajās vardarbīgajās attiecībās. Līdz notikusi slepkavība, visbiežāk aizstāvoties.
Dzīvojot tādās attiecībās, zūd jau arī empātija. Tiek apdraudēta cilvēka empātija, ja pret viņu nemitīgi izturas vardarbīgi. Sievietes rāda griezumu, dedzinājumu pēdas uz ķermeņa. Jūs saprotiet, tas upuris jau arī vairs nav tik empātisks pret to varmāku," stāsta Losāne.
Viņa arī norāda, ka nedrīkst ignorēt iemeslus, kāpēc kāds kļūst vardarbīgs. Losāne arī uzskata, ka primāri jāstrādā ar varmāku, lai ne upuris, ne varmāka nenonāktu līdz neatgriezeniskai rīcībai.
"Es domāju, ka skata vektors ir jāvērš uz šo vīrieti, kurš ir varmācīgs, vai piemēram, ir varmācīga sieva ģimenē, kas arī nav izslēgts gadījums. Tas ir viss jāizanalizē. Ir jābūt komandai, kas jau preventīvi strādā ar šādām ģimenēm, lai nenonāktu līdz slepkavībai," norāda Losāne.
