No Rīgas uz Sibīriju režisore Dzintra Geka dodas ik gadu jau kopš 2006. gada, bet togad – viņi, Sibīrijas bērni, svešumā augušie, bija seši, toties šogad ceļā dosies 35 cilvēkus liela grupa.
"Šī ir plāksne, ko mēs vedam uz Kolpaševas pilsētu Sibīrijā, tur vairāk nekā 16 gadus pavadīja mana vecāmamma, mamma," atzina ekspedīcijas dalībnieks Toms Siliņš.
Daudzi tālajā ceļā dodas jau atkārtoti. Vispirms bērnības vietās atgriezušies paši, tagad turp ved bērnus un mazbērnus.
Saplānot ekspedīciju tā, lai katrs tās dalībnieks atkal spertu kāju tajā sādžā, kas savulaik kļuva par ģimenes izsūtījuma galapunktu, kļūst arvien grūtāk.
"Uz Sibīriju tā īsti e-pasti nedarbojas, labāk ir zvanīt un zvanīt daudzas reizes. Protams, mazajās sādžās nav, kam zvanīt, bet tad es zvanu uz rajonu. Tad es zvanu priekšniekiem. Vienā vietā, kur nekā nav, es atradu, ka tur kaut kādu būdu pārdod kaut kāds cilvēks, un tad es sazvanīju viņu," stāstīja Geka.
Individuāls brauciens uz Kargasoku ekspedīcijas laikā paredzēts Pārslai Bišofai. Viņai bija pieci gadi, kad kopā ar mammu un divām vecākām māsām aizsākās ceļš uz Sibīriju.
"Tēvs metās mums pakaļ, jo viņš tai brīdī mājās nebija, laikam cerēja, ka mūs vienas pašas nepaņems. Pa ceļam viņu apcietināja un viņš nokļuva lēģerī," stāstīja Pārsla.
Mamma ar bērniem Latvijā atgriezās 1957. gada 17. augustā.
"(..) Tā ir tā mūsu atgriešanās Latvijā, un es esmu visu mūžu viņai pateicīga, ka viņa prata mūs saglabāt un atveda mūs mājās," piebilda Pārsla.
Liela daļa ekspedīcijas dalībnieku šogad ir Austrālijas un Amerikas latvieši.
"Mums jau ir uzdevums no Amerikas, no Sietlas draugiem, lai daudz fotografē, raksta piezīmes, jo būs jāatstāsta, interese ir liela. Un mana interese būtu iegūt kādu Dzintras Gekas filmu, lai parādītu saviem dēliem, lai tie arī kaut ko dabūn zināt, citādi jau viņi neko nezina," teica ekspedīcijas dalībnieki Olga un Juris no ASV.
Šī brauciena laikā taps arī materiāls Latvijas simtgadei veltītajai Dzintras Gekas filmai par Kurtu Fridrihsonu.
