Dienas ziņas

Piemin komunistiskā genocīda upurus

Dienas ziņas

Liepājas reģionālajā slimnīcā medmāsu trūkums

Atceras 1941. gada deportāciju

Sibīrija bērna acīm. Valmierieša Jāņa Rasas atmiņas

Valmierā pie dzelzceļa stacijas šodien piemin komunistiskā genocīda upurus. Nolikt ziedus pie pieminekļa ieradies arī valmierietis Jānis Rasa. 1941. gada 14. jūnijā arī viņa ģimeni izsūtīja uz Sibīriju.

Tolaik Jānim bija 11 gadi, šodien - 88. Vēl spilgtā atmiņā viņam palicis, kā četros no rīta māte modinājusi un svešinieki likuši krāmēt mantas, lai dotos ceļā. Uz kurieni? Neviens nav teicis. Kopā ar vēl vairākām ģimenēm viņi aizvesti uz Strenču dzelzceļa staciju, kur notika dalīšana - māti ar abiem bērniem iesēdināja vienā lopu vagonā, tēvu, kurš bija kārtībnieks - citā. Todien Jānis pat nenojauta, ka savu tēvu tur redz pēdējo reizi. 

“Mums solīja Strenčos, ka mēs satiksimies galapunktā, bet tas, protams, nepiepildījās. Un par tēvu vispār uzzināju tikai, kad tiku atpakaļ. Rūjienas bibliotēkā bija tāda bieza grāmata, kur 1941. gada izsūtītie. Tur bija apraksti. Un tur bija rakstīts, ka vispār tēvs 1942. gadā 27. septembrī nošauts, lai gan iepriekš sacīja, ka dzīvs ir, dzīvs ir,” stāsta Rasa. 

Pēc vairāk nekā septiņu dienu ilgā un grūtā ceļa lopu vagonā, kurā bija sasēdināti vairāk nekā 30 cilvēku, ģimene nonāca Krasnojarskas novada Ačinskā.  “Gāja no sākuma visādi - “fašisti prijehaļi, fašisti prijehaļi”. Kārtības tur nekādas nebija. Katrs kārtību taisīja uz vietas turpat. Kā gribēja, tā darīja,” stāsta Rasa. 

Viņš atminas, kā zēna acīm tolaik apbrīnojis Urālu kalnu ainavas un skarbo Sibīrijas dabu, kas nereti bija vienīgais iztikas avots - mežā ievākti ēdamie augi, ogas un rieksti, bet egļu sveķus lietojuši kā košļājamo gumiju.

Slepus zēni gājuši zagt arī kolhoza kartupeļus, bet drēbes un pienu varēja nopirkt no vietējiem iedzīvotājiem. Nereti mežā izlikuši arī cilpas, lai nomedītu zaķus.

Bērnības vietā svešumā viņi iepazina smagu darbu, badu, ciešanas un netaisnību. Bērniem bija jāmācās izdzīvot, īpaši grūti tas bija Sibīrijas aukstajās ziemās, kad termometra stabiņš noslīdēja zem mīnus 40 grādu atzīmes.  

“Bija tāds gadījums - iet ārā pa durvīm, elpa ciet, labu laiku nevarēja ieraut gaisu, tad domāju - ej tu sazini, cik tur grādi bija. Paņem ūdens krūzīti, uzlej gaisā un tad nāk krusas graudi lejā. Dzīve vien ir. Visādi gājis. Bet kur tas laiks, jau piemirsies. Reizēm ir pašam brīnumi, ka no turienes tika ārā,” saka Rasa. 

Ačinskā viņš ar māsu pavadīja piecus gadus - 1946. gadā bērnu ešelonā atgriezās dzimtenē, un dzīvoja pie tantes Veclaicenes pagastā. Vēlāk atgriezās arī māte, taču ne uz ilgu laiku - 1949. gadā viņu izsūtīja vēlreiz. Liecības par šo dzīves posmu Rasa neglabā foto albumos, bet atmiņās, kas ir ļoti sāpīgas, jo, kā viņš saka - tas ir prātam nepatverami, ka cilvēku var tā vienkārši paņemt un aizvest, vienā dienā izpostot tūkstošiem ģimeņu un sirdī uz mūžu ievelkot dziļas rētas.  

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Latvijā
Ziņas
Jaunākie
Interesanti