"Diezgan daudz, pēdējā laikā diezgan daudz tādu ir. Pa pagājušo gadu mums bezpiederīgie pēc dokumentiem bija kādi 28 cilvēki," stāsta Jūrmalas "Sēru nama" direktors Gunārs Černovs.
Pērnā gada decembrī Slokā uz ielas atrada kundzi. Viņu Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests (NMPD) nogādāja vietējā slimnīcā, kur viņa nomira. Pēc tam līķi aizveda uz sēru namu, kur kundzes mirstīgās atliekas nogulēja četras dienas. Neviens par viņu neinteresējās. Tāpēc sēru nama darbinieki nolēma tuviniekus meklēt paši.
"Protams, mēs sniedzām [paziņojumu] iekšā "Facebook", centāmies atrast to nezināmo, tad atbrauca (..), bija ierosināta lieta, viņu pārveda uz Tiesu medicīnas ekspertīzes centru uz Rīgu. Kas tālāk? Nav atsaukušies, vai viņa ir apglabāta vai nav – grūti teikt," skaidro Černovs.
Kundzes tuvinieku meklēšana internetā atklāja apbedīšanas biroju aizkulises. Gadījumos, kad tiek atrastas cilvēka mirstīgās atliekas vai cilvēks mirst slimnīcā un nav iespējams noskaidrot ne personas vārdu un uzvārdu, ne piederīgos, tiek ierosināts kriminālprocess. Un tikai tad, kad apbedīšanas birojs no prokuratūras vai policijas saņem atļauju personas kremēšanai vai apbedīšanai, cilvēku drīkst guldīt zemes klēpī. Nereti šo atļauju Jūrmalas sēru nams gaida ne tikai mēnešiem, bet pat gadiem ilgi.
"Pēdējo divu gadu laikā mums ir trīs nelaiķi, kuri te guļ jau vairāk par gadu. Diemžēl mums uz doto brīdi ir [mirusi sieviete] no 2015.gada.
No 2015. gada viena guļ [morgā]. Cik mēs zinām, tad ilgi bija nezināma. Tagad esot atrasta. Mums neviens nav ziņojis, cik es zinu no policijas, ka piederīgie vēl pieprasa ekspertīzes vai vēl kaut ko. Uz doto brīdi policija neļauj apglabāt," saka sēru nama vadītājs.
Sēru namā neslēpj, ka viņi nav ieinteresēti tik ilgstoši paturēt cilvēku mirstīgās atliekas. Taču, tā kā līķus nākas glabāt pat gadiem ilgi, sēru nams pat iegādājies speciālu saldētavu, kur mirstīgās atliekas sasaldē līdz -10 grādu temperatūrai.
"Ir bijušas situācijas, kad policija pasaka, ka nav neviena piederīgā, bet mēs ar saviem spēkiem dabonam, atrodam," atzina Černovs.
Ja mirušais nav atpazīts un notiek arī piederīgo meklēšana, sēru namam jāpublicē informācija “Latvijas Vēstnesī”.
"Tas tā tīri formāli. Neviens viņu nelasa, un vienalga, kuram mēs varam uzprasīt, vai vispār zina, kur viņu var dabūt – "Latvijas Vēstnesi". Tas ir internetā, vai avīzes vispār var dabūt, es nezinu. Bet likumā paredzētajā kārtībā ir sniegt "Latvijas Vēstnesī", bet es domāju, ka ar "Latvijas Vēstnesi" atrasts neviens nav," spriež Černovs.
Kad LTV raidījums "4. studija" uzrunāja Valsts policiju, tā divu nedēļu laikā tā arī nespēja izskaidrot, kā šādos gadījumos notiek piederīgo meklēšana un personu atpazīšana.
Savukārt Valsts tiesu medicīnas ekspertīzes centrs aizbildinājās ar darba gūzmu, tāpēc komentāru "4.studijai" sniedza rakstiski:
"Pēc centra statistikas datiem 2017. gadā tiesu medicīniskās ekspertīzes veikšanai tika nogādāti 299 neatpazīti mirušie, no tiem tika atpazīti 251. Neatpazītu mirušo atpazīšana ir Valsts policijas kompetencē. Līdz ar to mirušo atrašanās centrā atkarīga no tā, cik ātri tiek atpazīti mirušie, cik ātri tiek atrasti mirušo piederīgie.
Ilgāka šo mirušo atrašanās centrā ir saistīta ar to, ka piederīgie neizrāda interesi apbedīt savu mirušo piederīgo vai arī mirušā piederīgie neatrodas Latvijā,
kā arī, ja tiek veikti papildizmeklējumi personas identifikācijai."
Tātad teorētiski - 2017. gadā ekspertīžu centrā ilgstoši savu apbedīšanu gaidīja un, iespējams, vēl gaida 48 cilvēku mirstīgās atliekas.
Jaunciema kapos ik gadu apbedī vismaz 300 cilvēkus, kuriem nav piederīgo, bet – cik vēl ir tādu, kuri savu kārtu guldīšanai zemes klēpī gaida Latvijas morgos?
