CK sektora vadītājs
Ar politiku Dolgopolovs bijis saistīts jau pirms neatkarības atgūšanas. Laikraksts „Diena” savulaik noskaidroja, ka laikā no 1988.gada 30.decembrim līdz 1990.gada maija beigām Dolgopolovs bijis Latvijas Komunistiskās partijas Centrālkomitejas (CK) valsts un nevalstisko organizāciju sektora vadītājs.
„Toreiz tas nozīmēja būt par galveno CK pārstāvi attiecībās ar Tautas fronti,” laikrakstam skaidroja viens no Tautas frontes dibinātājiem Jānis Škapars, kurš toreiz bieži saskāries ar Dolgopolova darbību. Viņš ar tautfrontiešiem rīkojis pārrunas, rosinot viņus nedarīt „lielas muļķības”.
Uzstājīgais kandidāts
1990.gadā Dolgopolovs kļuva par Rīgas pilsētas padomes valdes Kadru nodaļas vadītāju. Neilgi pēc tam viņš arī iesaistās politikā, 1994.gadā no Tautas saskaņas partijas (TSP) saraksta bez panākumiem kandidējot Rīgas domes vēlēšanās. Gadu vēlāk 6.Saeimas vēlēšanās TSP sarakstā Dolgopolovs tika pieteikts kā Rīgas ražošanas un komerciālās firmas "Feniks" direktors, taču arī parlamentā viņš ievēlēts netika. Saeimā Dolgopolovs tomēr nonāca pa citām durvīm, kļūdams par TSP frakcijas vecāko konsultantu. Tomēr par deputātu arī pašvaldības līmenī viņam kļūt joprojām neizdodas arī 1997.gada Rīgas domes vēlēšanās.
Vēlētā amatā Dolgopolovs beidzot nonāk 1998.gada rudenī. Viņš kļūst par Rīgas domnieku pēc tam, kad mandātus noliek 7.Saeimā ievēlētie Tautas saskaņas partijas frakcijas deputāti. Kopš tā brīža Dolgopolovam vienmēr ir bijis vai nu domes, vai nu parlamenta deputāta mandāts.
PCTVL koordinators
Pusgadu pirms 7.Saeimas vēlēšanām pirmo reizi izskan vēlāk ļoti pazīstamā politiskā zīmola – „Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” (PCTVL) – nosaukums. Šo politisko apvienību nodibina TSP kopā ar Latvijas Sociālistisko partiju un kustību „Līdztiesību”. Dolgopolovs darbojas šīs mediju tolaik par „kreiso apvienību” dēvētās organizācijas koordinācijas padomē.
Dolgopolovs toreiz neslēpa, ka partiju pārstāvji cer konsolidēt nelatviešu vēlētājus. «Apvienojušies spēki ar dažādiem uzskatiem, no galēji kreisiem līdz liberāli centriskiem, tādēļ mums būs vēl diskusijas un strīdi par konkrētiem jautājumiem,» laikrakstam „Diena” atzina Dolgopolovs.
Grib nepilsoņiem ļaut vēlēt pašvaldības
1999.gada sākumā vairākos medijos izskan Dolgopolova pārstāvētās sabiedriskās organizācijas „Pilsoņu un nepilsoņu savienība” iecere: piedāvāt visām 7.Saeimas frakcijām pašvaldību vēlēšanu likuma grozījumus, lai ļautu pašvaldības vēlēt arī nepilsoņiem.
«Ja runājam par integrētas sabiedrības veidošanu, šī ir reāla svira, kā ieinteresēt un iesaistīt iedzīvotājus valsts pārvaldē. Tas celtu cilvēku atbildību par dzīvi savā pilsētā, novadā, rajonā,» šo ideju laikrakstam „Diena” tolaik pamatoja Dolgopolovs.
Bažas, ka nepilsoņu vēlētās pašvaldības gribēs atdalīties no Latvijas valsts, Dolgopolovs nodēvēja par absurdām, jo šādu funkciju pašvaldībām neparedz likums un dzīves līmenis Latvijā ir augstāks nekā austrumu kaimiņvalstīs.
2001. Rīgas odiseja
2001.gada pašvaldību vēlēšanās Dolgopolovs startē kā PCTVL Rīgas mēra kandidāts. Partijas kongresā pusgadu iepriekš Jānis Urbanovičs pamatoja, ka Dolgopolovs būtu ļoti piemērota kandidatūra, jo ir "krievs, kas labi runā latviski".
Saraksts iegūst 13 no 60 vietām Rīgas domē, tikai par vienu mandātu atpaliekot no vēlēšanās uzvarējušās Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas. No LSDSP sarakstā startējušais Gundars Bojārs kļūst par Rīgas domes priekšsēdētāju, bet Dolgopolovs – par viņa vietnieku.
Laikā, kad vēl tika veidota domes koalīcija, Dolgopolovs avīzei „Respublika” stāstīja: „Mēs esam gatavi arī „pastūrēt”, ja mums dos tādu iespēju. Taču te jāņem vērā viena lieta: ja mums nedos iespēju realizēt mūsu programmu, tad tas būs vienkārši pirkums. Ne uz ko tādu mēs neiesim.”
Dolgopolovs vicemēra amatu saglabāja visu domes sasaukuma laiku. Arī 2002.gada rudenī, kad LSDSP pēc 8.Saeimas vēlēšanām zaudēja pārstāvniecību parlamentā un vairāki tās līderi pauda, ka piecu procentu barjeru nepārvarēšanas iemesls varētu būt sadarbība ar PCTVL Rīgā. Dolgopolovs tolaik avīzei „Telegraf” pauda, ka domes koalīciju var apdraudēt tikai tas, ja LSDSP rindās sāksies panika un tā nespēs saglabāt savu frakciju.
Ar šķelšanos pret šķelšanos
Tai pašā intervijā Dolgopolovs arī norādīja, ka LSDSP neveiksmē vainojama nesenā sociāldemokrātu šķelšanās, kas notikusi necivilizētā veidā. Tomēr drīz šķelšanās notika paša Dolgopolova pārstāvētajā politiskajā spēkā. Apvienība PCTVL 8.Saeimā ieguva 25 vietas, taču jau dažus mēnešus vēlāk Tautas saskaņas partijas Jānis Jurkāns paziņoja, ka partija apvienību atstās, jo kopā ar Alfrēda Rubika sociālistiem un Tatjanas Ždanokas „Līdztiesību” nekad nevarēs nonākt pie varas. 2003.gada februārī par to izlēma arī TSP kongress, un Dolgopolovs bija viens no retajiem, kas šo lēmumu kritizēja un balsoja pret to. Tomēr viņš izpildīja partijas valdes uzdoto un izveidoja Rīgas domē TSP frakciju, kļūstot par tās vadītāju.
Tomēr domstarpības TSP iekšienē nezuda. Partijas kongresā novembrī starp Jurkāna un Dolgopolova piekritējiem notika asi strīdi. Rīgas vicemēra kandidatūra uz TSP priekšsēdētāja amatu pat tika izvirzīta kā alternatīva Jurkānam. Dolgopolovs kongresā pauda pārliecību, ka "TSP nemākulīgi izjauca PCTVL, turklāt ar bēdīgām sekām, zaudējot lielu daļu vēlētāju".
Kongresā pārliecinošs vairākums tomēr atbalstīja Jurkānu. Drīz pēc tam Dolgopolovs paziņoja par vēlmi izveidot sabiedrisko organizāciju, kas apvienotu kreisos spēkus. Reaģējot uz to, TSP izslēdza Dolgopolovu no partijas par programmas neievērošanu un publisku partijas tēla graušanu. Dolgopolovs medijiem norādīja, ka neapstrīdēs TSP domes lēmumu, jo, ja partijas lēmumu var ietekmēt "viens otrs žuļiks", tad šādā partijā viņam neesot vietas.
Kaut kas cits, kaut kas jauns
Jau dažas dienas vēlāk Dolgopolovs ar vēl trim līdzgaitniekiem Rīgas domē nodibināja jaunu frakciju „Cita politika”. 2004.gada februārī tika nodibināta sabiedriska organizācija ar tādu pat nosaukumu, par kuras vadītāju tika ievēlēts Dolgopolovs.
Jurkāns intervijā laikrakstam „Telegraf” pauda neticību šī spēka nākotnei, norādot, ka Dolgopolovs ir savācis "politiskos atkritumus", uz kuru bāzes neko nopietnu nevarot izveidot.
Skarbi viņš izteicās arī par pašu Dolgopolovu: "Viņš visu mūžu bija pakalpiņš, visu mūžu skraidīja ar mapīti pakaļ priekšniecībai, bet tagad pats kļuva par priekšnieku. Un sajuka prātā."
Tomēr rudenī Dolgopolovam izdevās nodibināt partiju. Tās sākotnējais nosaukums bija „Jaunā politika”, taču izrādījās, ka tas ir aizņemts, tāpēc nolemts partiju dēvēt par „Jauno centru”. Dolgopolovs, kurš gandrīz vienprātīgi tika ievēlēts par partijas vadītāju, nosaukumu skaidroja tā: partijai jākļūst par "pievilkšanas centru, kas vieno un pievelk cilvēkus", un tās mērķis ir apvienot ne tikai dažādu tautību, bet arī dažādu sabiedrības slāņu, piemēram, darba devēju un darba ņēmēju, intereses.
Vēlēšanu un citi skandāli
Neslēpts „Jaunā centra” mērķis bija dalība Rīgas domes vēlēšanās 2005.gada pavasarī ar Dolgopolovu kā mēra kandidātu.
Mēnesi pirms vēlēšanām laikraksti “NRA” un “Diena” rakstīja par aizdomām, ka Dolgopolova dalība avīzes “Vesti Segodņa” reklāmas kampaņā ir slēpta aģitācija. Galvaspilsētas ielās lielformāta plakātos bija gan avīzes logo un to reklamējošs sauklis "Vislielākā dienas avīze krievu valodā Eiropas Savienībā", Dolgopolova foto un tam līdzās sauklis "Dod vārdu – turi to!", ko papildina teksts: "Rīgas vicemērs zina, kā padarīt Latvijas galvaspilsētu par pilsētu, kura ir komfortabla visiem iedzīvotājiem." Dolgopolovs toreiz apgalvoja, ka tā neesot viņa kampaņas sastāvdaļa.
“NRA” viņš teica: "Esmu aizdevis “Vesti Segodņa” savu augsto reitingu, lai popularizētu šo laikrakstu.” Lai gan politologi vērtēja, ka tā nepārprotami ir slēpta politiskā reklāma, toreizējie likumi KNAB nedeva iespēju to konstatēt oficiāli.
Rīgas domē „Jaunais centrs” ieguva piecas vietas, ko Dolgopolovs nodēvēja par normālu rezultātu jaunai partijai. Kamēr Dolgopolovs un viņa līdzšinējie partneri LSDSP galvaspilsētā mēģināja panākt to, lai labējās partijas viņus ņemtu koalīcijā, no citām Latvijas vietām nāca „Jaunajam centram” nepatīkamas ziņas.
Lai gan Rēzeknē „Jaunais centrs” kļuva par vēlēšanu uzvarētāju, iegūstot četrus no 13 mandātiem, prieki bija īsi. Administratīvā rajona tiesa vēlēšanu rezultātus atcēla, uzskatot, ka Rēzeknes domes vēlēšanās bija notikusi vēlētāju balsu uzpirkšana tādā apjomā, kas varēja ietekmēt vietu domē. Partija apgalvoja, ka notikušais esot politiska provokācija, jo abi par balsu uzpirkšanu aizdomās turētie nekad nav bijuši nedz "Jaunā centra" biedri, nedz partijas atbalstītāji.
Aizdomas par balsu pirkšanu JC kandidātu labā bija arī Jūrmalā, tomēr kriminālprocess tika izbeigts, jo prokurore secināja, ka nav savākti pietiekami pierādījumi apsūdzības celšanai.
Taču dažiem citiem „Jaunā centra” Jūrmalas domes deputāta kandidātam prokuratūra un vēlāk arī tiesa nebija tik labvēlīga. Partijas biedri Leonīds Lasmanis un Gvido Harijs Volbrugs bija iesaistīti tā dēvētajā Jūrmalgaites lietā, kurā domes deputātam Ilmāram Ančānam piedāvāts 20 000 eiro kukulis, lai viņš domes sēdē atbalstītu Jura Hlevicka kandidatūru pilsētas mēra amatam.
Uzreiz pēc partijas biedra Lasmaņa aizturēšanas Dolgopolovs norādīja: "Es neredzu jēgu, kāpēc lai viņš dotu kukuli, ja mēs pat nepretendējām uz mēra krēslu." Ja pierādīsies, ka Lasmanis ir saistīts ar šiem notikumiem, tā ir tikai un vienīgi viņa personīgā iniciatīva, uzsvēra Dolgopolovs.
Saskaņa atkal centrā
Drīz pēc tai neveiksmīgajām vēlēšanām TSP atsāka sarunas par tuvināšanos ar “Jauno Centru”. Abu partiju iepriekš panāktā vienošanās paredzēja, ka jauno apvienību “Saskaņas centrs” vadīs Dolgopolovs.
Tomēr apvienošanās neiztika bez asumiem. Kongresa dienā par savu aiziešanu no partijas demonstratīvi paziņoja TSP priekšsēdētājs Jānis Jurkāns, pamatodams to nespēju piedalīties "biznesa projektā”. Vēlāk Jurkāns precizēja, ka esot "dzirdējis runājam par Parex banku".
Dolgopolovs avīzei “Telegraf” Jurkāna aiziešanu nodēvēja par viņa personīgo izvēli, taču pieļāva, ka tas esot bijis pareizs solis. Dolgopolovs neizslēdza, ka daudziem TSP rindās viņš esot neērts: “Daudzi manī saredz draudu. Bet ar mani strādāt ir diezgan viegli. Es nemēdzu izmantot dubultstandartus vai lavierēt. Es esmu ļoti paredzams.”
“Pazinu puisēnu Ušakovu”
Taču jau tā paša 2005.gada oktobrī Dolgopolovs kādā preses konferencē paziņoja, ka "Saskaņas centra" vadībā drīzumā gaidāmas izmaiņas. Par jauno SC vadītāju kļuva bijušais žurnālists Nils Ušakovs, kurš tobrīd strādāja Pirmā Baltijas kanāla ziņu dienestā.
Pēc vairākiem gadiem TV5 raidījumā “Bez cenzūras” uz skatītāja jautājumu, vai viņš savulaik iebildis pret “nenobrieduša un ne pārāk gudra žurnālista” Ušakova kļūšanu par SC vadītāju, Dolgopolovs atbildēja noraidoši. Viņš apgalvoja, ka tā ir bijusi viņa paša ideja – aicināt jaunu cilvēku no malas. “Nebija nekādu iebildumu, jo es labi zinu šo ģimeni. Es četrus gadus strādāju kopā ar viņa tēvu vienā uzņēmumā. Es pazinu puisēnu Ušakovu (..) Zināju arī žurnālistu Ušakovu,” atklāja Dolgopolovs.
Beidzot Saeimā
2006.gada maijā Dolgopolovs medijiem apstiprināja, ka visi pieci Rīgas domes SC frakcijas deputāti rudenī grasās startēt 9.Saeimas vēlēšanās. Parlamentā esot lielākas iespējas risināt SC būtiskos jautājumus, skaidroja avīzei “Telegraf” Dolgopolovs.
“Saskaņas centra” sarakstā Vidzemes apgabalā Dolgopolovs bija pašā augšā, bet Rīgā viņam bija otrais numurs. Vēlēšanās Dolgopolovs saņēma ceturto lielāko plusu skaitu sarakstā un pārliecinoši kļuva par vienu no 17 SC deputātiem.
Debatēs pirmo reizi Dolgopolovs uzstājās jau savā pirmajā dienā Saeimā. Debatēs par uzticības izteikšanu Aigara Kalvīša otrajai valdībai Dolgopolovs reaģēja uz pirms tam Jura Dobeļa izmesto repliku Jakova Plinera virzienā. “Es gribētu palūgt jaunievēlēto Prezidiju tomēr mēģināt ievērot tās normas, kas ir ierakstītas arī Saeimas deputātu ētikas kodeksā, lai nepieļautu no tribīnes visādus „jašas”, „jurčikus” un visu pārējo,” sacīja Dolgopolovs.
Dolgopolova korektums tika novērtēts. Kā viens no retajiem opozīcijas pārstāvjiem, kam tika uzticēta Saeimas komisijas vadība, Dolgopolovs kļuva par Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijas priekšsēdētāju.
Gada tautietis
2007.gada sākumā Maskavas dome kopā ar Starptautisko tautiešu padomi piešķīra Dolgopolovam atzinības rakstu par sasniegumiem sabiedriski politiskajā darbā Latvijā dzīvojošo tautiešu labā. Dažus gadus iepriekš to bija saņēmusi Tatjana Ždanoka.
Pats Dolgopolovs apbalvojumu saistīja ar ikdienas darbu ne tikai tautiešu, bet visas sabiedrības labā: "Nekad neesmu dalījis šīs lietas - sabiedrību un tautiešus". Viņaprāt, ir kļūda Maskavas apbalvojumos saskatīt tikai politiskās simpātijas, jo "mums ir stereotipi, ka Maskavu un Krieviju uztveram kā vecās impērijas paliekas", un vienīgie, kas viņa darbu esot novērtējuši, ir vēlētāji.
Prezidentes vietā izvēlas Orlušu
2007.gada jūnijā aizejošā Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga Rundāles pilī rīkoja pieņemšanu saistībā ar astoņiem amatā pavadītajiem gadiem. Dolgopolovs šo pasākumu neapmeklēja, tā reaģējot uz prezidentes izteikumiem par aizdomīgiem "Saskaņas centra" finansētājiem. "Prezidentes izteikumi par to, ka "Saskaņas centrs" saņem kaut kādu negodīgu finansējumu un ir nelojāls Latvijas valstij, tas mani, godīgi sakot, arī aizskar," atzina Dolgopolovs.
Vēlāk izrādījās, ka prezidentes pieņemšanas laikā Dolgopolovs apmeklēja “Parex” bankas prezidenta Valērija Kargina saviem VIP klientiem sarīkoto dzejas vakaru, kurā savas lamuvārdiem bagātās vārsmas lasīja pazīstamais Krievijas dzejnieks Orluša. Žurnāls “Privātā Dzīve” pamanīja, ka starp miljonāriem un Kargina ģimenes locekļiem, kas baudīja degvīnu, mazsālītus gurķus un skābos kāpostus, bija arī Saeimas Ētikas komisijas vadītājs Dolgopolovs. Žurnālam viņš teica, ka pats nelamājas, taču labā kontekstā pret kādu stiprāku vārdu viņam iebildumu neesot.
Tomēr vēlāk “Latvijas Avīzes” rīkotajā publiskajā diskusijā "Likums un morāle demokrātijas svaros" Dolgopolovs atzina, ka Latvijā liela problēma ir politiskās kultūras trūkums, kā piemēru minot Saeimas attieksmi pret prezidenti. “Prezidente, atvadoties no Saeimas, nolasīja runu. Viņa astoņus gadus godam pildīja savus pienākumus. To es augstu vērtēju, lai gan viņa manu "Saskaņas centru" nosauca par valstij nelojālu. Prezidentei Saeimā nepateica paldies un nepasniedza ziedus. Kas var būt vēl labāks liecinājums politiskās un vispārējās kultūras trūkumam?” pauda Dolgopolovs.
Atgriešanās Rīgas domē...
Pirms 2009.gada pašvaldības vēlēšanām Rīgas mēra amata kandidātus izvirzīja abas “Saskaņas centrā” ietilpstošās partijas. TSP gribēja šai amatā redzēt Ušakovu, savukārt “Jaunais centrs” par savu kandidātu izvēlējās Dolgopolovu. Pusotru mēnesi līdz vēlēšanām intervijā “Latvijas Avīzei” Dolgopolovs pauda pārliecību, ka SC spēs vienoties par vienu kandidātu, taču piebilda: “Pats jau publiski esmu pateicis, ka būtu gatavs uzņemties šo atbildību, un, godīgi jāatzīst, man ir arī pietiekama pieredze, lai to darītu.”
Vēlēšanās SC ieguva 26 no 60 vietām Rīgas domē. Arī vēlēšanu naktī Dolgopolovs vēl nebija atmetis cerību kļūt par domes priekšsēdētāju. Žurnālisti novēroja, ka viņš bija atnācis uz viesnīcu “Rīdzene”, kur atradās partijas LPP/LC vēlēšanu štābs, un stundu kaut ko apsprieda ar šīs partijas līderi un mēra kandidātu Aināru Šleseru.
Galu galā par mēru kļuva Ušakovs, bet par vicemēru – Šlesers. Savukārt Dolgopolovs tika ievēlēts par domes Pilsētas attīstības komitejas priekšsēdētāju. Taču pēc nepilna pusotra gada Dolgopolovs šo amatu atstāja, jo tika ievēlēts 10.Saeimā. Arī šoreiz kandidēšanu uz Saeimu viņš skaidroja ar to, ka liela daļa pašvaldību problēmu rodas likumu nesakārtotības dēļ, un to var sakārtot tikai no iekšienes.
...un atpakaļ Saeimā
10.Saeimā Dolgopolovs patiešām pievērsās pašvaldību jautājumiem, jo darbojās Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijā, kurā bija priekšsēdētāja biedrs. Pēc ārkārtas vēlēšanām 11.Saeimā Dolgopolovs kļuva par šīs komisijas vadītāju, un šo amatu viņš saglabāja arī 12.Saeimā.
