Panorāma

Panorāma

Panorāma

M.Jansonam pasniegts britu Karaliskās filharmonijas zelta ordenis

Seksuālā vardarbība pret bērniem - klusēšanas tīklos

Seksuālā vardarbība pret bērniem. Klusēšanas tīklos

Sabiedrībā valda mīts, ka seksuālā vardarbība pret bērniem visbiežāk notiek nelabvēlīgās ģimenēs. Bet eksperti, kas strādā krīzes centros, pārliecinās – visa veida vardarbīgas izturēšanās gadījumi pret bērniem bieži ir arī ārēji labvēlīgās ģimenēs. Turklāt seksuālo vardarbību pret bērniem slēpj klusēšanas tīkls, un līdz policijai, visticamāk, nonāk informācija vien par nelielu daļu gadījumu. Tikmēr daudzi bērni turpina ciest.

Atsākoties akcijai “Pārtrauc klusēšanu!”, kas aicina uzticības tālrunim ziņot par seksuālo vardarbību pret bērniem, Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija dienā saņem 80 – 100 zvanus. Protams, daļa no tiem ir joku zvani. Bet pamudinājums runāt par notiekošo ir vairāk nekā vajadzīgs.

“Bieži vien paši pieaugušie ir apjukuši, nezina, ko darīt. Vai viņiem arī ir savs viedoklis par to, kāpēc tas ir noticis. Bieži vien jāsaka, ka pieaugušie tomēr turpina vainot bērnu par notikušo, lai gan jāsaprot –

bērns nekad nevienā situācijā nevar būt atbildīgs par to, ko dara pieaugušais attiecībā pret viņu.

Patiesībā tā tas klusēšanas tīkls arī veidojas,” skaidro inspekcijas Ģimeņu ar bērniem atbalsta departamenta direktore Amanda Vēja.

Līdz policijai nonāk vien daļa gadījumu

To atspoguļo arī statistika. 2011.gadā veikts pētījums rāda, ka Latvijā no seksuālās vardarbības cietuši 10% bērnu, bet Eiropas institūcijas atsaucas uz pētījumiem, kas norāda pat uz 20% Eiropas bērnu. Līdz Valsts policijai nonāk vien neliela daļa no tiem – 77 gadījumi šī gada sešos mēnešos.

“Liela daļa seksuālu pāridarījumu paliek neatklāti. Tas, ko mēs redzam Valsts policijas datos, tā ir tikai aisberga maza daļiņa. Vēl papildus to sarežģījumu rada tas, ka lielākā daļa gadījumu tiek atklāti novēloti. Respektīvi, pētījums rāda, ka tikai vidēji pēc 8 – 10 gadiem cilvēks, iespējams, sāk par to runāt,” norāda “Centrs Dardedze" Prevencijas daļas vadītāja Agnese Sladzevska.

Tomēr tikpat liela problēma kā pašu upuru un tuvāko bailes ir profesionāļu, piemēram, skolotāju un mediķu palikšana malā. “Es esmu arī runājis par šo jautājumu ar veselības speciālistiem. Noteikti šeit jautājums ir, es pat teiktu, par izglītību. Ģimenes ārsts kā profesija, kā profesijas standarts, faktiski ir jau kā sociālais darbinieks. Nav runa par to, ka jāziņo par katru gadījumu.

Bet, kur ir redzams, ka ar bērnu nav kaut kas kārtībā, viņa ārējais, vizuālais izskats liecina, ka viņš nav apmierināts ar dzīvi, ka pret viņu ir kaut kādas darbības [veiktas], par to ir jāziņo,” mudina Valsts policijas priekšnieks Ints Ķuzis.

Ķuzis norāda, tāda ir attieksme sabiedrībā – mēs nereaģējam uz riskiem, bet uzmanību bērni izpelnās tikai tad, kad notiek traģēdija.

Noliegums sabiedrībā

Par pārmaiņām Islandes sabiedrībā, kas notikušas pēdējo 20 gadu laikā, Latvijas Televīzijai pastāstīja starptautiski atzītais eksperts, Islandes Bērnu aizsardzības aģentūras ģenerāldirektors Bragi Gudbrandsons.

Izdzirdis, ka pusgada laikā Valsts policijā par cietušajiem no izvarošanas atzīti 11 bērni, bet no seksuālās vardarbības – 26, eksperts neslēpj pārsteigumu.

Viņš uzskata, ka skaitļi norāda uz sabiedrību noliegumā: “Tas ir jautājums, cik ļoti sabiedrība apzinās seksuālās vardarbības problēmu. Deviņdesmito gadu beigās arī Islandes sabiedrība bija noliegumā.

Neviens neticēja, ka Islandē iespējama seksuālā vardarbība. Cilvēki domāja – nē, nē, šī ir maza sala ar nelielu iedzīvotāju skaitu, tā notiek tikai Amerikā.

Ja par to padomā, ir arī ļoti daudz iemeslu, kas liek vēlēties par to klusēt. Mazam bērnam var pat nepietikt vārdu, lai notikušo raksturotu. Turklāt upuris, iespējams, mīl pāridarītāju vai baidās. Tomēr, ja arī bērni savas pieredzes noklusē profesionāļiem, tās tiek pastāstītas labākajiem draugiem. Tas ir jāņem vērā, un sabiedrībai ir jāmāca, ka ir noslēpumi, kurus turēt ir labi, bet tādi – kuru slikti.”

Pielāgota sistēma

Eksperts arī norāda, ka

uz pārmaiņām ir velti cerēt, ja pati tieslietu sistēma nekļūs bērnam draudzīga.

“Ja bērniem jāsniedz pierādījumi tradicionālajā tieslietu sistēmā, viņi tiek pakļauti atkārtotām intervijām un ilgstošiem tiesas procesiem. Ļoti sāpīgi notikumi smalkās detaļās jāatceras, iespējams, pat gadu pēc notikuma, kas bērnam ir neiespējami. Tāpat bērnu tiesas sēdēs var pakļaut agresīvām intervijām no aizstāvības puses,” skaidro Gudbrandsons.

Kā atbildi šai problēmai viņš redz speciālas vietas, kur cietušo bērnu intervē tikai vienu vai divas reizes. Šī pieeja radīta Islandē un atzīta starptautiski. Arī Latvijā šobrīd tā tiek izmēģināta.

Bragi Gudbrandsons stāsta, ka intervēšana notiek bērnam draudzīgā vidē īpaši trenēta profesionāļa vadībā. Liecību tiesā bērns nesniedz, jo tiešraidē klausīties un intervētājam jautājumus uzdot var arī tiesnesis un aizstāvības advokāts. Turpat uz vietas veic pat medicīniskās pārbaudes. Rehabilitāciju var uzsākt uzreiz pēc tam.

“Protams, tiesnesim ir vieglāk visu izdarīt tiesā vai ārstam sagaidīt pacientu un pārbaudes veikt savā klīnikā. Ir vajadzīgāka lielāka piepūle, lai strādātu citā vidē. Bet, tiklīdz viņi sāk to darīt, viņi ir apmierinātāki ar rezultātu.

Ja tiek nodrošināti apstākļi, kur bērnam palīdz un atbalsta, kur bērnam ir tāda iespēja, daudz vairāk cilvēku arī stāstīs par piedzīvoto,” saka eksperts.

Ieviešot pārmaiņas, gan jārēķinās, ka nāksies dzirdēt par lielāku skaitu vardarbības gadījumu. Eksperts atgādina – tas nenozīmē, ka sabiedrība kļuvusi samaitāta, bet atklātībā nonācis tas, kas iepriekš palicis slēpts.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Latvijā
Ziņas
Jaunākie
Interesanti