Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta Etnoloģijas nodaļas pētniece Anete Karlsone lūkojusi gan senākas fotogrāfijas, gan rakstus, cenšoties saprast, kā tad Līgo svētkos cilvēki ģērbušies. Gan Jāņu svinēšana, gan tautastērpi ir mūsu tautas kultūras mantojums, uzsver vēsturniece, taču vilkt saulgriežos tautastērpu nav obligāts nosacījums. Neiztrūkstoša sastāvdaļa gan vienmēr bijis zāļu vainadziņš:
"Tā ir lieta, kas tieši Jāņiem ir piederīga un Jāņiem raksturīga pazīme, neatkarīgi no tā, kas cilvēkam mugurā. Jāņi ir svētki un jāģērbjas atbilstoši situācijai. Tā nebūs garā vakarkleita vai smokings, tas būs apģērbs, ar ko varam atrasties zaļā pļavā. Tie ir latviski svētki, tāpēc vēlam, lai tajā būtu kas latvisks. Cik daudz, tā ir katra individuāla izjūta."
Liepājniece Ilze Vainovska darina jau savu otro tautastērpu. Pirmais tapis astoņdesmitajos gados, kad daudziem šķita svarīga savu sakņu apzināšanās. Saulgriežos gan tautastērpu viņa nevilks: ”Ja es būtu viena pati tautastērpā, bet maniem dēliem un vīram nav tautastērps, tad es justos kā tāds zvirbulis, ne tajā barā iespurdzis.
Vissvarīgākais ir vainags.
Mēs vienmēr dodamies mežā, pie upes, pie tekošiem ūdeņiem. Ir jābūt ugunij. Tur vairāk ir tāda meža un pagāniska vide, kur vainags pilda sargājošo simbolu. Galvenais, lai vainags galvā, jo tajā naktī raganas jāj un viss kaut kas var notikt, ja vainags nav galvā."
Uz sarunu par tautastērpu vasaras saulgriežos aicināja Kurzemes tautastērpu informācijas centrs un tā vadītāja Lia Ģibiete. Viņa saka, ka Jāņi ir iepildīti latviešu asinīs un rada īpašu kopības sajūtu. Tas ir tāds brīdis, kad latviskums uzsit īpašu vilni:
"Pietiek tikai ar kādu daļu no šīm latviskajām zīmēm, vai kādu etnogrāfisku tērpu, lakatu vai brunci. Tad tā Jāņu sajūta kļūst vēl piesātinātāka. Cilvēkam dod īpašu asiņu pulsējumu, ritmu. Kad tu brunčos brien pa pļavu ar augstu, garu zāli un lasi to ziedu pušķīti, kas dzīvo tikai dažas stundas, bet tas ir tik vajadzīgs mūsu elpošanai un mūsu izpratnei, ka to diez vai kāds varētu apstrīdēt."
Lia Ģibiete un Anete Karlsone pievērš uzmanību vēl kādam būtiskam aspektam. Tieši pašlaik interese par tautiskām lietām, vai tas būtu tautastērps vai rakstu zīmes, arvien palielinās.
Tautastērpus tieši Jāņos cilvēki Latvijā vilkuši grūtākos laikos, turpina Anete Karlsone:
"Skatoties vecās fotogrāfijas, nevarēja nepamanīt to, ka tautastērps kā nepieciešama svētku sastāvdaļa ir parādījies brīžos, kas ir bijuši kritiski latviešu tautai kopumā. Ļoti uzskatāmi tas ir Otrā pasaules kara laikā, kad bezmaz vai nav Jāņu svinēšanas attēlu, kuros cilvēki nebūtu tautastērpos. Ja līdz tam tas tā vienmēr nav, tad šajos kritiskajos brīžos tautastērps iegūst īpašu nozīmi, īpašu spēku. Tā mēs viens otram ar šo vizuālo savas kultūras mantojuma parādīšanu radam drošības sajūtu nepazinātā līmenī."
Savukārt Lia Ģibiete novērojusi, ka arvien vairāk tautastērpus savā īpašumā vēlas iegūt latvieši, kuri šobrīd pārcēlušies uz dzīvi citās zemēs:
"Nāk kaut kādu signāli, kurus pat nevaram pat tā nosaukt. Rodas sajūta, ka vajag līdzi kaut ko latvisku līdzi uz tām ārzemēm vairāk nekā jebkad."
Skaidrs ir viens, ka Latvijā līgotāju pulks, kuri vēlas būt tautiski ģērbti, kļūst dižāks. Nobeigumā tikai vēl kāds Anetes Karlsones ieteikums līgotājiem:
"Nav šī prasība Jāņos vilkt visgreznāko, vispilnīgāko tērpu variantu ar visām greznām villainēm. Zīļu vainadziņi atkrīt paši par sevi, jo galvā ir zāļu vainagi, kā saka tautasdziesma: Jāņu nakti nepazinu, kura sieva, kur meita, visām ziedu vainadziņi... Tautastērps ir gana praktisks, lai to vilktu Jāņos, nekož odi un ir silti."
