Līkops pauda neizpratni – daudziem Latvijā šķiet, ka mēs labāk par pašiem patvēruma meklētājiem zinām, kas viņiem nepieciešams: “Mēs nevaram bāzties virsū, kas šim cilvēkam ir jādara. Jāsaprot, ka cilvēki ir savādāki, viņu mentalitāte un dzīves uztvere ir savādāka. Un mēs viņiem varam palīdzēt integrēties šeit, ja viņi to vēlās.”
Līdz ar to aktīvā palīdzēšana mūsu izpratnē būtu jānomaina ar to palīdzību, kādu šie cilvēki vēlas saņemt. Piemēram, pirmā palīdzība, ko patvēruma meklētāji lūdza, bija ļaut viņiem izgulēties un atpūsties. Un tieši tas arī tiek viņiem ļauts.
Viņš vērtē, ka Latvija kopumā ir gatava sniegt palīdzību tiem patvēruma meklētājiem, ko valsts solījusi uzņemt: “Troksnis ap šo problēmu ir lielāks nekā reālā darīšana.”
Turklāt Latvijā pašlaik jau ir daudz vairāk patvēruma meklētāju, nekā pirmās sešas ģimenes, kas pārvietotas no Grieķijas. Tāpēc Līkops nesaskata bažas par to, ka būs vēl simt vai divsimt cilvēku.
“Apzinot situāciju Latvijā, mēs neredzam nekādas būtiskas problēmas, kādas nebūtu atrisināmas,” saka Latvijas Sarkanā Krusta vadītājs.
Un būtisks jautājums arī, vai šie cilvēki vēlas integrēties Latvijas sabiedrībā. “Mēs viņus nevadāsim rokudzelžos uz nodarbinātības aģentūru un ar varu neizmitināsim kādās mītnēs, un ar varu neveiksim veselības pārbaudes vai citas tamlīdzīgas lietas,” norāda Līkops.
Savukārt, ja patvēruma meklētāju mērķis ir sociālie pabalsti Vācijā vai Skandināvijā, tad Latvijā noturēt viņus nebūs iespējams.
Sarkanais Krusts pašlaik tieši apzina iespējas sniegt palīdzību un to, kādu palīdzību patvēruma meklētāji vēlas saņemt. Un pirmais ir jautājums, vai viņi vēlas šeit palikt un ko viņi vēlas darīt.
Vēstīts, ka kopumā Latvijai paredzēts uzņemt 531 personu no 120 000 bēgļu, kas atrodas Grieķijā un Itālijā. Pirmās divas bēgļu ģimenes, kuras Latvija brīvprātīgi piekritusi uzņemt, ieradās februāra sākumā.
