Māsiņa mīļi atvadās no zīdainīša, ko aprūpēja Jaundzimušo intensīvās terapijas nodaļā. Šis ir laimīgs bērniņš, viņam ir mamma un tētis. Bet tieši no šejienes garo un birokrātisko ceļu vispirms uz sociālās aprūpes iestādēm un pēc tam – adoptētāju ģimenēm - sāk arī tie mazuļi, kurus pamet uzreiz pēc dzimšanas.
Rīgas Dzemdību nama galvenā vecmāte Vija Bathena stāsta, ka ir gadījumi - ieejot palātā, bet tur priekšās zīmīte – tādu un tādu iemeslu dēļ…
Šogad Rīgas Dzemdību namā atstāti četri bērni. Pērn visa gada laikā – 13. Visvairāk atteikumu bija krīzes gados, tad Dzemdību namā pamesti pat 30 mazuļi gada laikā. Galvenā vecmāte skaidro, ka nav viena iemesla, kādēļ no bērniņa atsakās. Ir mammas, kas negrib vest mājās ar Dauna sindromu, iedzimtu kroplību vai neārstējamu kaiti slimu zīdaini. Ir narkomānu un alkoholiķu ģimenes, kas aizbēg. Un gadās, ka mazuli negrib tieši ekonomisku apsvērumu dēļ, īpaši, ja ģimene ir sociāli nelabvēlīga.
„Sieviete pasaka – šis man trešais vai ceturtais un viss, nepaņem… 2009., 2010. gadā dubultojās, ekonomiskie faktori valstī noteikti to ietekmējam” saka Bathena.
Taču vainot tikai valsti par sliktiem sociāliem apstākļiem arī nedrīkst. Tas ir jautājums par to, vai mazulis ir vērtība vai nav:
„Kas ir vērtība, to jau iemāca ģimenē, pēc tam – skolā, vispār šis ir sabiedrības spogulis.”
Vija saka, ka pati nespēj saprast nevienu ģimeni, kas atsakās no sava bērniņa. „Mani kā cilvēku, kā māti, kā mediķi tas ļoti pārsteidz. Es neredzu nekādu attaisnojumu,” vecmāte ir skarba.
Viņa gan tic, ka tie mazuļi, kas no šejienes nonāk aprūpes iestādē, bet pēc tam – audžuģimenē, noteikti izaug laimīgi. Savādāk nedrīkstētu būt!
