Brīvprātīgo izveidotais palīdzības punkts pie robežpunkta "Grebņeva" pusotra mēneša laikā krietni paplašinājies. Tagad te ir divi, nevis viens treileris. Jaunajā ir arī pāris guļvietas, taču vietas nav daudz. Laika ritējums gan nav nācis par labu cita iemesla dēļ – pienākot ziemai, telts kļūst aizvien nepiemērotāka pajumte, lai sasildītos.
"Ūdens mums ārā sasalst, tas nozīmē, ka tējas, kafijas vai zupas vārīšana mums arī ir apgrūtināta. Tad šai telpā, ko mēs varam atvēlēt kādam cilvēkam, mēs tajā vietā ieliekam šo ūdeni, lai tas stāv siltumā, līdz ar to mēs kaut kur zaudējam palīdzības iespēju," stāsta brīvprātīgā Inga Zagorska.
Ja kājas ir slapjas, brīvprātīgie piedāvā sausus apavus un siltas zeķes. Uzsilda siltu tēju ar dzērvenēm vai medu, kas atvests no Rīgas vai ziedojuši vietējie. Smagākajos gadījumos tiek saukta neatliekamā medicīniskā palīdzība. Inga lēš, ka iepriekšējā maiņā Grebņevā "ātrie" bijuši četras reizes.
"Ir bijis gadījums ar bērniņu, kam bija 40 grādu temperatūra. No savas puses diemžēl mums nav izglītības [palīdzēt]. Kā mēs sakām: šeit vajadzētu dežurēt 24/7 mācītājam, ārstam un psihologam, bet diemžēl mūsu resursi ir tādi, kādi viņi ir," skaidro Inga Zagorska.
Robežu šķērsojošo ukraiņu nav tik daudz, kā bija oktobra sākumā, ieceļojošie arī stāsta, ka Krievijas pusē rindu nav.
"Kādreiz tās bija dienas, kad vajadzēja stāvēt pie robežas, tagad tās ir stundas. Cilvēki ir mierīgāki. Lai gan arī saka, ka divas dienas nav ēduši," stāsta brīvprātīgā Railija Zagorska.
Brīvprātīgās novērojušas, ka, ja pēc ukraiņiem ieradies lielais autobuss, no pirmā līdz pēdējā pasažiera sagaidīšanai aizrit vidēji 15 stundas. Ksenija ar tēvu no Hersonas apgabala ceļu uz Eiropu caur Krieviju uzsāka kopā ar vēl diviem ceļabiedriem.
"Tos divus nepalaida, nezinu, kāpēc. Nepatika viņiem viņi un nepalaida. Mēs ar tēvu esam ceļā jau divas diennaktis, nezinu vēl, cik ilgi šeit būsim. Bet gaidīsim visus, jo visi gribam izbraukt," saka ukrainiete Ksenija no Hersonas apgabala.
Izdzīvot okupētajās teritorijās aizvien grūtāk kļūst ne vien karadarbības dēļ, bet arī tāpēc, ka dārgas un grūti pieejamas kļuvušas ikdienas preces, medikamenti. Ja elektrību un siltumapgādi cietušajās teritorijās neatjaunos, ukraiņu plūsma pieaugs. Tā prognozē Daniils, kas kopš vasaras kā brīvprātīgais palīdz nogādāt Krievijas robežu šķērsojošos ukraiņus līdz Varšavai. Daļai ukraiņu galamērķis nemaz nav Eiropa.
"Viņi no Mariopoles vai citām pilsētām brauc caur Krieviju uz Kijivu vai citām pilsētām, kur plus/mīnus ir mierīgi. Un tur tiek gaidīta mūsu uzvara," skaidro šofera palīgs Daniils no Varšavas.
Daniils ir ukrainis, pirms kara viņš Varšavā studēja un strādāja. Kara sākumā viņš vēlējies dodies atpakaļ uz dzimteni, lai karotu, bet to nedarījis, ģimenes pierunāts. Tagad viņa trīsistabu dzīvoklī dzīvo bēgļu ģimenes, bet pats nemitīgi atrodas ceļā. Bet viņš noskaņojies optimistiski – sliktāk vairs nebūs.
KONTEKSTS:
24. februārī Krievijas prezidents Vladimirs Putins pavēlēja sākt Krievijas karaspēka iebrukumu Ukrainā. Putins apgalvoja, ka NATO gatavojas izmantot Ukrainu kā placdarmu agresijai pret Krieviju, lai gan šiem apgalvojumiem nebija nekādu pierādījumu. Ukraina uzskata, ka Putina patiesais mērķis ir iznīcināt Ukrainas valstiskumu un pakļaut šo teritoriju Maskavas kontrolei.
Rudens sākumā Ukrainas pretuzbrukumā no okupantiem atbrīvota lielāka teritorija, nekā Krievijai bija izdevies ieņemt kopš aprīļa sākuma.
9. novembrī Krievijas karaspēka vadība paziņoja, ka ir pieņemts lēmums par karaspēka izvešanu no Hersonas pilsētas un pārcelšanos uz Dņepras upes kreiso krastu. 11. novembrī Krievijas karaspēka vienības pameta Hersonas pilsētu, kur drīz vien ienāca Ukrainas karavīri.
Krievija ar raķetēm regulāri apšauda Ukrainas pilsētas, lai ziemā atstātu ukraiņus bez elektrības un siltuma. Eiropas Parlaments ir pasludinājis Krieviju par terorismu atbalstošu valsti.
