Pasažieri Blīdenes dzelzceļa stacijā vilcienu negaida no 2001. gada. Pirms pāris gadiem ēka palika pavisam tukša, un kādreizējā varenība pamazām iet bojā.
Blīdenē ir viena no sešām tipveida stacijas ēkām, kas pakāpeniski tika uzceltas 1929. gadā uzbūvētās dzelzceļa līnijas Liepāja–Glūda malā. Ēka stāsta par to apdzīvotību, kāda savā laikā Pilsblīdenē bijusi, arī to, ka te bijis daudz darbinieku, jo ēkas otrajā stāvā ir deviņi dzīvokļi. Ēka pieder valsts akciju sabiedrībai "Latvijas dzelzceļš". Tā kā tā vairs nav nepieciešama uzņēmuma tehniskajām vajadzībām, tad nokļuva pārdošanā. Līdz izsolei gan nenonāca, jo atbilstošu interesentu nebija. Drīz tiks rīkota atkārtota izsole.
"Mums jāievēro virkne normatīvo aktu. Tas vērtējums bija tāds, kāds bija. Iespējams, 27. decembrī atkal tiks veikta nākamā izsole elektroniskā veidā.
Tā cena būs, iespējams, mazāka, iepriekš bija 18 500 eiro,"
stāstīja "Latvijas dzelzceļa" industriālā mantojuma eksperts Toms Altbergs.
Staciju liktenis visos laikos, kopš Latvijas teritorijā uzbūvēts pirmais dzelzceļš 1861. gadā, bijis pakļauts valstu ekonomiskajai attīstībai. Atjaunotās Latvijas laikā, kas bija krass pavērsiens, to stacijas ēku liktenis, kuras vairs nepildīja tiešās funkcijas, ir dažāds. Ēkas, kas nebija lielas, bet tikai kalpoja kā pieturas punkti, nereti gājušas bojā. 90. gadu sākumā viena daļa nokļuvusi pašvaldību īpašumā, daļa izsolēs nonāk privātās rokās. Ir piemēri, kad ar pašvaldību tiek slēgts patapinājuma līgums.
Eksperts Altbergs norādīja, ka tāda, piemēram, ir Gulbenes dzelzceļa stacijas ēkā, kurā lielākajā daļā ēkas tika izveidota ekspozīcija.
Pārdotās staciju ēkas kalpo dažādiem mērķiem, mazākās kļūst par dzīvojamām mājām, dažas pilda pašvaldībai nepieciešamās funkcijas, bet kāda stacija līnijā Daugavpils–Kurcums tiek izmantota kā Zemgales Romas katoļu draudzes baznīca, vairākas kļūst par kultūrvietām.
"Vajadzētu atbalstīt tos cilvēkus, kas vēlētos nopirkt. Saprotams, ka to ierobežo likumdošana un nevar īpašumu atdot par velti.
Pasaulē ir ierasta prakse, ka pilis var nopirkt par vienu eiro, parakstot apņemšanos, ka noteiktā laikā tiks ieguldīts tik un tik. Varbūt līdzīgs modelis varētu darboties arī Latvijā,"
komentēja Airītes stacijas īpašnieks Pēteris Stumburs.
To, ka stacijās ir kas maģisks, atklāj arī Elīnas Kursītes un Lienes Milleres pētījums "Nākamā pietura – mājas". Lai to apkopotu, autores apmeklējušas ap 200 staciju, kur vilciens vairs nepietur, intervējušas vairāk nekā 90 cilvēkus, tādējādi ēku vēsturi saglabājot kaut stāstos.
