Par bērnu tiesībām un izglītības kvalitāti atbildīgie uzsver, ka skolām nevajadzētu taupīt uz sociālo pedagogu un psihologu rēķina un nebaidīties par problēmām ziņot policijai un pašvaldības sociālajam dienestam.
Izglītības kvalitātes valsts dienests sācis administratīvā pārkāpuma lietvedību pret Jaunjelgavas vidusskolas skolas direktori par pienākumu nepildīšanu un iespējamiem pārkāpumiem, nenodrošinot skolēniem drošu vidi. Dienesta vadītāja Inita Juhņēviča norāda, ka skolā netika veikti visi nepieciešamie pasākumi: „Mēs konstatējām, ka, pirmkārt, ka konkrētajā situācijā skolas iekšējās kārtības noteikumos nav paredzēti atbildīgie un konkrēta rīcība no skolas direktora vai pedagogu puses, kā būtu jārīkojas šādos agresijas vai vardarbības gadījumos.”
Pēc pārbaudes dienests varētu prasīt pašvaldībai izvērtēt skolas direktores atbilstību amatam, kā arī uzlikt sodu līdz 100 latiem. Krīzes centra „Dardedze” psiholoģe Laila Balode norāda, ka ir tipiski pēc notikušā meklēt vainīgo, nevis problēmas cēloni.
„Tad, kad kas noticis, mēs nevis mēģinām risināt situāciju, bet meklējam vainīgos – izslēgt kādu no skolas, pielikt birku par saslimšanu, nelabojamām uzvedības izmaiņām ilgstošā periodā, nedisciplinētību, bet nevis sanākam kopā un domājam, ko varētu darīt, lai šādas situācijas nenotiku,” saka Balode.
Arī Jaunjelgavas dome apsver iespēju par varmācīgā bērna izslēgšanu no skolas, tomēr šādu risinājumu nepieļauj Latvijas normatīvie akti, kas ikvienam bērnam paredz pamata izglītību. Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas vadītāja Laila Rieksta-Riekstiņa norāda, ka risinājums šādās situācijās ir vardarbīgajam bērnam nodrošināt mājmācību, tomēr bez vecāku piekrišanas to nav iespējams darīt.
„Ja bērna vecāki nepiekristu, tiesiskais regulējums īsti neparedz šādu iespēju. To mēs tieši savulaik rosinājām – visi speciālisti dara to, kas jādara, kamēr vecāki pieņem problēmu un ir gatavi to risināt. Būtu svarīgi, ka tad arī vecāki uzņemtos atbildību par bērna izglītošanu. Risinājumi, protams, var būt ļoti individuāli, nav runa par simtiem gadījumu sūtīt bērnu mācīties mājās, bet daži atsevišķi gadījumi, kad tas ir vienīgais līdzeklis, kā pasargāt citus bērnus, vienlaikus dodot arī šim bērnam iespēju gūt izglītību,” skaidro Rieksta-Riekstiņa.
Vasarā plānots rīkot īpašus seminārus skolu direktoriem, lai atgādinātu, kā jārīkojas vardarbību gadījumos un kādiem dokumentiem jābūt skolā. Tomēr lielākā problēma ir tā, ka skolas bieži vien taupa uz sociālo pedagogu un psihologu rēķina, kā arī nav informējušas skolēnus un vecākus, kā pareizi rīkoties.
"Par nelaimi, liela daļa speciālistu prasības uztver kā formālu prasību uzrakstīt kādu papīru. Papīram nozīme ir tad, ja pirms tam skolā ir bijusi diskusija, ja pedagogi ar administrāciju, ar vecākiem, ar pašiem skolēniem ir izrunājuši, kā skolēni rīkojas, ja viņiem ir nodarīts pāri, pie kā viņi iet vispirms, pie kā tālāk. Galvenais, lai šī informācija nepaliek skolas sienās," saka Rieksta - Riekstiņa.
Kopumā ik gadu skolās notiek 10 līdz 12 vardarbības gadījumi. Lielākoties agresīvie bērni aug ģimenēs, kur vecāki izturas nekritiski un nepievērš bērnu problēmām vajadzīgo uzmanību.
