Vēl pagājušā gada nogalē pansionāts Lubānā bija mājas vairāk nekā 30 cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem. Labklājības ministrijas lēmums iestādi slēgt tika pamatots ar Valsts sociālā aprūpes centra “Latgale” sniegto informāciju par bīstamām krāsnīm, neatbilstošiem apstākļiem un ēku, kuras remontam esot nepieciešami vairāk nekā 360 tūkstoši eiro. Klātienē ēku apsekot neviens neieradās, pietika ar direktores Mārītes Grigānes teikto, lēmums vieglu roku tika pieņemts un uzsākta klientu izvešana.
“Es biju aizbraucis uz Liteni. Tur bija sociālajiem darbiniekiem kaut kāds seminārs. Pienāca meitene, kas pie mums bija kādreiz. Es viņu knapi pazinu. Man likās, ka šeit bija kā mājās, visi bija apmierināti, katrs bija apčubināts. Protams, jā, maz to klientu bija, bet viņi jutās kā mājās," teica filiāles “Lubāna” darbinieks kopš 1999. gada, šobrīd apsargs Jānis Raščevskis.
Saprotot, ka notiekošais ir pilnīgā pretrunā ar deinstitucionalizācijas procesu valstī, kā arī protestējot pret safabricētajiem faktiem, lubānieši lūdza Saeimu caurskatīt šo jautājumu vēlreiz, taču, kā liecina patreiz notiekošais – bez rezultāta.
“Ministrijas vēstule, ko saņēmām uz Saeimu, bija - ka šī filiāle tiek slēgta, tur bija minēti gan drošības apsvērumi, gan vēl citi apsvērumi, un diemžēl kā Saeimas komisijai mums šobrīd vairāk ietekmes nekādas nav," atzina Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas priekšsēdētājs Andris Skride ("Attīstībai/Par!").
Lubānas novada domes priekšsēdētājs Tālis Salenieks uzsver, ka pagaidām no valsts iestādēm saņemtas tikai "atrakstīšanās". “Izrādās, ka neviens nav spējīgs pagriezt neko atpakaļ, neviens nav spējīgs ietekmēt, visi atrakstās, sākot no prezidenta kancelejas, sākot no Ministru prezidenta, neviens neatbrauc apsekot uz vietas reālo situāciju, tā ēka paliek tukša. Tika piedāvāts mums pārņemt šo ēku, vēl īsti atbildes nebija no komisijas par lēmumu, ka ministrija jau atsūtīja vēstuli, ka piedāvā mums paņemt īpašumā. Tas arī likās ļoti dīvaini," stāstīja Salenieks.
Piedāvājums noraidīts, jo ēka bez cilvēkiem lubāniešiem neesot nepieciešama.
Par tās turpmāko likteni vēl pāragri spriest, tāpat par to, kas sagaida pansionātā kādreiz tik mīlētos, šobrīd atstātos dzīvniekus.
