Pērn pavasarī vēl iepriekšējās Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komiteja nobalsoja, ka Latvijas brīvības cīnītāju piemiņas diena – 11. novembris – būtu pārceļams no atceres un atzīmējamo dienu saraksta uz svētku dienām. Tātad tā būtu brīvdiena jeb „sarkanais datums”. Ierosinājumu izteica partijas “Vienotība” Saeimas frakcija, norādot, ka 11. novembris kā oficiāla brīvdiena būtu cieņpilns žests un saliedējoša iniciatīva gan Latvijas simtgadē, gan sagaidot Bermontiādes simtgadi 2019.gadā. Saeima šo ierosinājumu divos lasījumos atbalstīja, taču tuvojās vēlēšanas un galīgo lēmumu atlika.
„Lai nebūtu kaut kādas personīgās PR akcijas uz kalendāra dienām,” paskaidroja Artuss Kaimiņš (KPV.LV), kurš toreiz bija atbildīgās komisijas deputāts, bet 13.Saeimā ir šīs komisijas vadītājs. Viņš atminas, ka daudzi deputāti toreiz izmantojuši likuma atvēršanu, lai rosinātu arī dažādas jaunas atzīmējamās dienas, piemēram par godu kādām profesijām, un tas visu apturējis.
„Tas bija triviāli ciniski, ka katrs nesa savu dienu, lai gan jautājums bija tikai par Lāčplēša dienu,” secina Kaimiņš.
Gadu pēc vēlēšanām jaunā Saeima pie šī jautājuma nav atgriezusies, atzīst viena no toreizējām ierosinājuma parakstītājām Inese Lībiņa-Egnere („Jaunā Vienotība”).
„Pagājušoreiz bija cita koalīcija ar citām vienošanām un citām izmaksām… Jo brīvdienas noteikšana ir saistīta ar izmaksām. Šobrīd šī diskusija no jauna nav [sākta]. Protams, ka es atbalstu [11.novembri kā svētku dienu], bet man ir jāsaprot, vai valsts to šobrīd var atļauties,” norādīja Saeimas deputāte.
Vēl vienas brīvdienas radītas izmaksas valsts ekonomikai bija viens no pretargumentiem arī iepriekšējās diskusijās.
Finanšu ministrija norādīja, ka visvairāk ciestu ražošanas un būvniecības nozares, kā arī darba devēji, kam par darbu svētku dienā darbiniekiem jāmaksā dubultā. Toties iegūtu nozares, kur ekonomiskā aktivitāte brīvdienās ir augstāka. Kopējā negatīvā ietekme būtu apmēram deviņi miljoni eiro. Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) ģenerāldirektore Līga Meņģelsone min vēl skarbākus skaitļus.
„Vienas darbadienas devums mūsu kopproduktā ir 0,4% no IKP. Pārvēršot naudā, tie ir apmēram 150 miljoni. Protams, tur ir elastības iespēja un varbūt kopējie zaudējumi nebūtu tik lieli, taču šie apsvērumi ir jāņem vērā. Tāpēc mēs noteikti šobrīd nevaram atbalstīt vēl vienu ārpuskārtas brīvdienu,” uzsvēra LDDK ģenerāldirektore.
Viens no variantiem būtu atteikties no kādas citas svētku dienas, kuru Latvijā uz citu Eiropas valstu fona ir diezgan daudz. Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas vadītājs
Artuss Kaimiņš personīgi atteiktos no 1.maija svinēšanas.
„Tas ir mans personīgais viedoklis, ka 1.maijs – nē, bet Lāčplēša diena – jā. Es, protams, saprotu, ka ir lielas tradīcijas cilvēkiem braukt uz dārziņu, rušināties un pārstādīt puķes, bet, ja salīdzina šos datumus, tad manās acīs 11.novembris ir daudz svinamāks un vajadzīgāks mums kā tautai.”
Kaimiņš pieļauj, ka atbildīgā komisija pie grozījumiem Svētku, atceres un atzīmējamo dienu likumā varētu atgriezties jau tuvākā mēneša laikā kontekstā ar Valsts prezidenta ierosmi noteikt 17.martu kā Nacionālās pretošanās kustības piemiņas dienu un 15.oktobri kā Valsts valodas dienu, ko varētu pavadīt arī vēsturnieku diskusijas par svētku un atceres dienām Latvijā kopumā.
