Parlaments šī gada jūnijā pieņēma grozījumus likumā "Par nacionālās pretošanās kustības dalībnieka statusu”, kas paredz, ka nacionālās pretošanās kustības dalībnieka statusu var piešķirt arī ar Saeimas lēmumu. Hiršsons ir pirmais nacionālās pretošanās kustības dalībnieks, kuram statusu piešķīrusi Saeima.
Nacionālās pretošanās kustības dalībnieka statusu var piešķirt arī pašvaldība, kuras administratīvajā teritorijā personai ir deklarēta dzīvesvieta. Ja Latvijas pilsonim Latvijā nav deklarētas dzīvesvietas, nacionālās pretošanās kustības dalībnieka statusu piešķir tā pašvaldība, kurā persona vērsusies ar attiecīgu iesniegumu.
Kā iesniegumā Saeimai atzīmēja pieteikuma iesniedzēji, Hiršsona dzīves gaitas liecina par viņa aktīvu pretošanos padomju okupācijas režīmam un viņa darbības bija vērstas uz to, lai atjaunotu 1918. gada 18. novembrī proklamētās Latvijas Republikas neatkarību.
Iesniegumā teikts, ka nacionālās pretošanās kustības dalībnieks Leo Hiršsons 1977. gada pavasarī Liepājā izveidoja pretošanās grupu. Grupas dalībnieki bija īstenojuši vairākas darbības pret Liepājā dislocētā okupācijas karaspēka militārpersonām, kā arī plānojuši pretošanās aktivitātes pret padomju okupācijas režīmu.
1980. gadu sākumā Hiršsons strādāja par skolotāju 47. vidusskolā un savā mājā pulcēja jauniešus, iesaistot tos sarunās par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Viņš bija aktīvi iesaistījies Latvijas Nacionālās neatkarības kustības dibināšanā, kļūstot par vienu no pirmajiem tās biedriem, pausts iesniegumā.
Pēc 1991. gada janvāra barikāžu notikumiem Hiršsons aktīvi iesaistījās Zemessardzes dibināšanā, būdams viens no tiem, kurš izveidoja Zemessardzes 15. bataljonu.
Novērtējot Hiršsona ieguldījumu Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanā, viņš kā nacionālās pretošanās kustības dalībnieks par sevišķiem nopelniem Latvijas valsts labā 2018. gada 19. oktobrī iecelts par Viestura ordeņa kavalieri un apbalvots ar Viestura ordeni.
Saskaņā ar likumu Saeima par nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem var atzīt Latvijas pilsoņus un iedzīvotājus, kuri laika posmā no 1940. gada 17. jūnija līdz 1990. gada 4. maijam veikuši darbības, kas vērstas uz 1918. gada 18. novembrī proklamētās Latvijas Republikas atjaunošanu.
Iesniegumu par nacionālās pretošanās kustības dalībnieka statusa atzīšanu var iesniegt pati persona, kā arī – ar personas rakstveida piekrišanu – nacionālās pretošanās kustības dalībnieku intereses pārstāvošā biedrība, pašvaldība vai Saeimas deputāts. Iesniegumus izvērtē Saeimas Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisija, kas sagatavo izskatīšanai Saeimā lēmuma projektu.
Tikmēr 17. marts noteikts par Nacionālās pretošanās kustības piemiņas dienu, jo šajā datumā Konstantīna Čakstes vadītā Latvijas Centrālā padome 1944. gadā pabeidza parakstu vākšanu memorandam, kurā Latvijas tautas vārdā tika pieprasīta Latvijas valsts neatkarības faktiskā atjaunošana.
Taču kā Nacionālo partizānu bruņotās pretošanās atceres diena noteikts 2. marts, tas ir datums, kad 1945. gadā Viļakas (bijušā Abrenes) apriņķa Stompaku purva salās notika lielākā kauja Latvijas nacionālo partizānu kara vēsturē, atzīmēts likumprojekta anotācijā.
