Novadpētniece un literāte Ināra Šteinberga Sabilē dzīvojusi līdz 18 gadu vecumam, un par katru ielu, māju un pagalmu viņai joprojām saglabājušās prieka pilnas atmiņas.
Viņa atceras, kā ar kaimiņu bērniem iestudējuši izrādes un tās rādījuši citiem sabilniekiem, kādas blēņas sastrādājuši, ziemā traucoties pa ielu ar ragavām.
“Man patika Rīgas ielas bruģis, vēl joprojām man viņš patīk, ka kaut kur vēl ir palicis. Tā iela saistījās ar ļoti daudz uzņēmumiem, ar sērkociņu fabriku, vēlāk ražoja arī konfektes. Bija Brinkenu pienotava, ļoti slavena,” atcerējās Ināra Šteinberga.
Savas atmiņas viņa stāstījusi saviem bērniem, kuri teica, ka tās noteikti jāapkopo grāmatā. Tāda arī bija Ināras sākotnējā iecere, bet tad satika sabilnieci Ivetu Sērumu un uzzināja, ka viņa glabā gan fotogrāfijas, gan stāstus par dzīvi Sabilē. Iveta jau labu laiku vēlējusies, lai šie stāsti tiktu apkopoti, un nu tas ir izdevies.
“Es ļoti ceru, ka šī grāmata būs kā tāds atspēriena punkts kādam nākamam darbam, nākamam izdevumam, jo es ticu, ka kaut kur mūsu dzimtu albumos ir vēl pietiekami daudz bilžu un vēl visi stāsti nav sameklēti, atrasti un izstāstīti,” pauda Iveta Sēruma.
Grāmatas “Toreiz Sabilē” 450 lappusēs apkopoti 43 dzimtu stāsti, personu atmiņas par ļaudīm un notikumiem Sabilē, apskatāmas vairāk nekā 600 fotogrāfijas un lasāmi avīžu raksti.
Autore atzīst - lai gan grāmatā stāstīts par vēstures notikumiem, to nedrīkst uztvert kā zinātnisku vēstures grāmatu.
“Cits ir stāstījis vairāk par Latvijas laiku, cits ir stāstījis kaut kādus ellīgus notikumus, un cits ir ļoti nopietni stāstījis tādus tiešām piedzīvojumus. Sabilnieki jau ir sabilnieki, un šis daudzveidīgais tautību sajaukums, tas arī dara savu,” atzina Ināra Šteinberga.
Grāmatas atvēršanas svētki būs šajā nedēļas nogalē, un tā ir dāvana Sabilei 765. gadā, kopš Sabiles vārds pirmo reizi minēts rakstos.
