Sabilniekam Andrim Milleram aizraušanās ar seno māju pētīšanu un saglabāšanu sākās jau pirms vairākiem desmitiem gadu – laikā, kad viņš atgriezās no armijas un iegādājās, kā pats saka, "pirmo graustu". Tādos gadījumos ir izvēle – atjaunot māju, aizkrāsojot ciet visu, ko tā slēpj savās sienās, vai restaurēt. Andrim Milleram tuvāks ir otrs variants.
"Citiem zēniem patīk mašīnas, bet ir zēni, kam patīk vecas mājas. Ja es redzu, ka tās iet postā, un man ir iespēja tās iegādāties un saglābt – jā, man dzīvošanai nevajag," sacīja mākslinieks Andris Millers.
Andris Millers mājas restaurē savam priekam, nevis ar kādu mērķi.
Pašlaik sabilnieki un iebraucēji var aplūkot vairākas viņa restaurētās mājas jeb scenogrāfijas, kurās viņš pats nedzīvo, bet izmanto kā savu mākslas objektu.
"Ir cilvēki, kam patīk viss ļoti precīzi, taisni, nokrāsot, asas maliņas, zālājs kā golfa laukums... Man tā nepatīk, bet es jau nesaku, ka viņam ir nepareizi, man ir pareizi. Piemēram, šo balto maliņu es krāsoju – nepārspīlējot! – kādas septiņas reizes, lai tā būtu plankumaina, bet arī lai tā turētos kopā, tādi akcenti," stāstīja mākslinieks.
Izpētot mājas, Andrim Milleram vienmēr rodas plāns, kā tas viss varētu izskatīties, taču darbības procesā vienmēr atrodas kaut kas pirms tam neatklāts, kas visu iepriekšējo plānu sagriež kājām gaisā.
"Piemēram, šeit, kur ir pirmais logs, tur ir bijušas durvis. Tas nozīmē, ka mans plāns, ko es jau biju izdomājis, kā visu veidot, tiek mainīts, viss, kas ir darīts, ir gāzts nost atkal, jo tur ir bijušas durvis un es tās gribu atlikt vietā," klāstīja Millers.
Mākslinieks atklāja, ka ir bijusi darīšana arī ar vandāļiem. "Tu vari taisīt, tad ir nomētāts ar olām, izsisti logi, bet tas tādu jautrību piedod. Nu ko darīt, tāpēc es nedarīšu to, kas man patīk? Protams, ka – nē."
Andris Millers cer iedvesmot arī citus nevis iet vieglāko ceļu un pārkrāsot vēl vienu krāsas kārtu, bet saglabāt mājas vēsturi, tās stāstu un darīt tā, lai gan pašam, gan apkārtējiem būtu interesanti.
