Apvienības "Apeirons" valdes loceklis Ivars Balodis ir viens no atpazīstamākajiem cilvēku ar invaliditāti tiesību aizstāvjiem Latvijā. Vaicāts, vai šo cilvēku dzīve pēc "Dod pieci!" ir uzlabojusies, viņš atbild, ka kādai daļai noteikti, taču par sistēmiskām pārmaiņām runāt vēl pāragri. Atbildes esot saņemtas, bet tās nebūt nav uzrakstītas no cilvēka perspektīvas.
Balodis neslēpj, ka ir vīlies par saņemtajām atbildēm.
"Mēs tiešām gaidījām, ka būs godīgi piefiksētas problēmas, atzītas problēmas, ka mums tiešām ir tādas un tādas. Piemēram, Latvijā nav zobārstu kabineti pieejami," teica Balodis. "Mēs esam izveidojuši "Apeironā" darba grupu, kurā mēs iesim cauri visām šīm atbildēm, analizēsim un liksim priekšā faktus un statistiku par to, ka tā nav viss, kā ministrijas atrakstās."
Pieminētie zobārsti ir tikai piliens jūrā no uzdevumiem, kas būtu jāpaveic. Svarīgākais – veicināt vides pieejamību.
Latvijas Televīzija (LTV) veicamo uzdevumu sarakstu nosūtīja visu Latvijas pašvaldību vadītājiem, politiķiem, kas šiem cilvēkiem ir vistuvāk un vislabāk var redzēt, kur ir vides pieejamības problēmas vai problēmas iekļaut bērnus ar invaliditāti skolās. Tomēr līdz sižeta tapšanai LTV saņēma atbildes tikai no desmit pašvaldībām. No tām daļa, arī Rīga, atbild, ka dara, cik tik var.
Rīgas domes Labklājības departamenta Sociālās pārvaldes priekšnieks Mārtiņš Moors sacīja, ka galvaspilsētā ir daudz brīvprātīgo iniciatīvu, kuras pašvaldība arī finansē. "Piemēram, mājokļa pielāgošanas pabalsts, kā, piemēram, invalīdu pacēlāja uzstādīšana," teica Moors.
Tomēr kopumā uz to, ka pašvaldībām cilvēku ar invaliditāti problēmu risināšana sokas gausi un bieži vien valda visai formāla attieksme, norādījis arī tiesībsargs. Arī viņš vērsies pie pašvaldībām, bet visas vietvaras atbildes nesniedza.
Latvijas Pašvaldību savienības pārstāve Ella Pētermane sacīja, ka
nav iespējams uzlikt par pienākumu pašvaldībai atbildēt.
"Mēs varam konsultēt, mēs varam palīdzēt, mudināt. Runa, protams, ir arī par finansējumu. Tam finansējumam ir jānāk no valsts, un kas ir attiecībā uz pašvaldību brīvprātības iniciatīvām vides uzlabošanā, nu to pašvaldības dara savu budžetu robežās," pauda Pētermane.
Savukārt Labklājības ministrijas Sociālās iekļaušanas politikas departamenta direktore Elīna Celmiņa teica, ka valsts iespējas nosaka finanšu rocība.
"Nez kāpēc tas jautājums rodas tikai tad, kad pašvaldība atduras. Valsts neatduras pret naudas jautājumu, tā visiem šķiet, vai? Valstij ir tāds pats ietvars," klāstīja Celmiņa. "Valsts nav no gumijas. Valsts ir apņēmusies īstenot konvencijā noteiktās prasības, bet vienlaikus tās ir īstenojamas arī samērā ar valsts iespējām. Valsts dara maksimumu, ko tā spēj."
Lai darītu vairāk, veidošot jaunu darba grupu, kas spriedīs, ko darīt un kā.
Tikmēr Ivars Balodis no "Apeirona" vēl piebilst – viņš cer, ka tuvāko gadu laikā nonāksim līdz tam, ka nepielāgot publiskas vietas, skolas, kultūras vietas un ārstniecības iestādes vienkārši nevarēs. Nevis tā būs brīvprātīga iniciatīva, ko var finansiāli atļauties, bet būs obligāta prasība visiem.
