Rūta Dimanta: Dzīvība un dzīve ir divas dažādas lietas

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 4 gadiem.

Rūta Dimata, labdarības organizācijas "Ziedot.lv" vadītāja, savā vairāk nekā 15 gadus ilgajā darba pieredzē organizācijā ir saskārusies ar neskaitāmiem stāstiem. Raksturojot šī gada labdarības maratona “Dod pieci!” tēmu, Rūta atzīst, ka tā ir sāpīga un vajadzīga – tā var kalpot kā stimuls mūsu uzskatu maiņai par to, kā jūtas cilvēki dzīves nogalē, cik daudz (vai maz) no mums ir atkarīgs un, galu galā, kas vispār ir nāve.

“Mēs par piedzimšanu runājam ļoti daudz, bet nāve ir zināmā mērā tabu tēma. Un varbūt arī tāpēc mēs izvairāmies runāt un izvairāmies risināt tos jautājumus,” uzskata Dimanta.

Dzīvība ir, bet dzīves nav. Komunikācijas arī 

“Tad, kad cilvēks sastopas ar kaut ko nezināmu, biedējošu, un nāve neapšaubāmi ir biedējoša, tad tuvinieki bieži vien apmulst un nezina, ko darīt. Un tad mums tīri emocionāli liekas, ka ir labāk nodot [tuvinieku] profesionāļu rokās slimnīcā un uzturēt [viņa] dzīvību,” stāsta "Ziedod.lv" vadītāja.

Pirmā pārliecība, kas iesakņota mūsu kultūrā, ir pilnīgi loģiska – dzīvība ir vērtība. Tomēr nereti, pieņemot lēmumu par to, kā rīkoties, netiek domāts par aprūpējamā cilvēka dzīves kvalitāti. Dimanta uzskata, ka “jāmaina mazliet tas priekšstats un jāpaskatās no tā cilvēka viedokļa, nevis no sava – tuvinieka – baiļu viedokļa un jāizprot, kas ir svarīgākais cilvēkam, kurš ir uz šīs robežas”. Katrs gadījums ir individuāls un nav vispārināms, tomēr, kā uzsver Dimanta, cilvēkiem, kuriem nepieciešama paliatīvā aprūpe, nereti “dzīvība ir, bet dzīves nav”.

“Un tās ir divas dažādas lietas – dzīvība vai dzīve. Vai šis cilvēks dzīvo, vai viņš eksistē.

Kam nepieciešama paliatīvā aprūpe un kas nepieciešams paliatīvajiem pacientiem?

  • Paliatīvā aprūpe paredzēta neizārstējamiem cilvēkiem ar smagām diagnozēm, kuri par sevi vairs nespēj parūpēties.
  • Paliatīvā aprūpe nav paredzēta tikai pacientiem ar onkoloģiskām saslimšanām. Tā nav paredzēta tikai senioriem. Paliatīvajā aprūpē var būt pacienti no zīdaiņa vecuma.
  • Pie labdarības organizācijām cilvēki bieži griežas novēloti, kad ģimenes finansiālie resursi ir izmelti un ģimene nonākusi uz trūkuma sliekšņa.
  • Visbiežāk cilvēkiem nepieciešama ziedotāju palīdzība pamatvajadzību nodrošināšanai:

- enterālā vai paraenterālā pārtika, kas mēnesī vienam pacientam var izmaksāt līdz pat 600 EUR;

- speciālas gultas;

- paladziņi, autiņbiksītes un dažādi specializēti mazgāšanas līdzekļi;

- transportēšana, piemēram, uz slimnīcu;

- asistents īsiem laika periodiem, kad tuviniekiem nav iespējas nodrošināt dežūru pie pacienta.

Un tad nevar arī pārmest nevienam tuviniekam, ka viņš vēlas turpināt dzīvi, un varbūt mēģina sakārtot un radinieku nodod kādā pansionātā, bet skaidrs, ka tas ne vienmēr ir tas cieņpilnākais... Bet no otras puses – jā, ko tad darīt? Faktiski nekad jau arī nav tās pareizās atbildes,” norāda Dimanta. “Tuvinieku, līdzcilvēku bailēs par to, ka dzīvība varētu izdzist, mēs dažkārt pat nodarām pāri cilvēkam, kurš ir uz dzīvības un nāves sliekšņa. Tas arī ir jautājums, par ko ir jārunā, – kā mēs ļaujam cilvēkam atsāpinātam, bez sāpēm, ģimenes lokā, atvadoties aiziet, nevis pieslēgtam mūžīgam elpošanas aparātam. Kas ir nāve? Tas ir vēl viens jautājums. Kurā brīdī cilvēks ir nomiris? Vai tad, kad apstājās smadzeņu darbība, sirds darbība vai elpošana?” provokatīvi vaicā Dimanta.

Personīgā pieredze ļāvusi viņai saprast, ka vissvarīgākais šādos gadījumos ir komunikācija – sākot ar medicīnas personāla komunikāciju, beidzot ar komunikāciju ar pašu tuvinieku. Nesen viņa zaudēja tēvu. Viņam bija insults, un Dimanta pati pirmo reizi saskārās ar to, ko nozīmē aprūpēt paliatīvu pacientu.

“Es strādāju labdarības organizācijā, es pārzinu visas tās lietas, bet, kad man bija saskare ar savu tēvu pēc insulta, man daudzas lietas bija no jauna – kā zibens spēriens! Un tikai tad, kad viņš aizgāja, es sapratu – ā, bet varēja darīt tā... Mani neviens neizvadīja pa šo ceļu. Un tas ir tas, ko profesionāļi var darīt, palīdzēt iziet to ceļu no tā brīža, kad tu saproti, ka tā ir paliatīvā aprūpe,” uzskata Dimanta.

Ja cilvēkam jāaprūpē otrs, viņam ir jāzina pamatlietas – kā paliatīvais slimnieks jūtas, kas viņam ir vajadzīgs un ko tuvinieki var darīt.

Gadījumos, ja aprūpe jāveic mājās, kritiski nepieciešams saprast arī to, kā pareizāk rīkoties praktiski. Tuvinieki jāinformē par potenciālajām izmaksām, par iespējām saņemt valsts atbalstu, jāsniedz informācija par sociālo dienestu un labdarības organizāciju iespējām palīdzēt.

No otras puses – ir jāizturas atbildīgi arī pret sevi un savējiem, un jāpārrunā skaudrā tēma ar tuviniekiem.

Dimanta nožēlo, ka ar tēvu nepārrunāja to, kā viņš būtu vēlējies pavadīt dzīves pēdējo posmu.

“To parasti aizmirst, jo mēs esam tik aizņemti ar visu to, kas mums ir apkārt, ka mums liekas, ka mums ir pienākums šo dzīvību uzturēt,” viņa norāda, atgriežoties pie filozofiskā, bet tomēr tik praktiskā jautājuma par dzīvības un dzīves atšķirībām.

"Youtube" apmācītie tuvinieki un neziņa, ko jautāt 

"Dod pieci!" 2019

Labdarības maratons "Dod pieci!" šogad vāc līdzekļus neārstējami slimu cilvēku dzīves nogalei. Minimālais ziedojums 5 eiro nodrošinās vienu šķidras pārtikas ēdienreizi cilvēkiem, kuri paši vairs paēst nevar. Tāpat ziedojumi palīdzēs citiem paliatīvās aprūpes pacientu atbalsta pasākumiem – fizioterapeita palīdzībai, uzturspeciālista konsultācijām, transporta pakalpojumiem u.c.

Ziedot ar dziesmu var labdarības maratona mājaslapā dodpieci.lv, kā arī pie stikla studijas Doma laukumā.

Komunikācijas trūkumu veselības aprūpes sistēmā spilgti iezīmē kāds gadījums ar sievieti, kuras mamma jābaro caur gastrostomu. Vienreiz slimnīcā ātri parādīts princips, kā tas darāms, bet detaļās neviens nav iedziļinājies. Dimanta norāda, ka ar to viennozīmīgi nepietiek. “Viņa tagad apģērbjas, viņa ir formas tērpā, ies uz darbu un tagad pabaros mammu un viņa tagad to sāk darīt – pirmo reizi mūžā.

Pēkšņi viss tas vēdera šķidrums ir ārā, visa forma ir notraipīta. Un viņa ar savu nepilngadīgo meitu, ko viņas dara – viņas skatās youtube.com, kā pareizi barot, ko viņas ir nepareizi izdarījušas. Viņa saka – es nebiju gatava!

Likās tajā slimnīcā, ka tas tik viegli – attaisi, ievadi, bet tur tomēr ir jābūt prasmēm! Un tā ir tā cieņpilnā attieksme – izrunāties, izstāstīt, nedot veltas cerības vai arī nenorakstīt,” rezumē Dimanta.

Nedrīkst aizmirst, ka tuvinieki visbiežāk ir apjukuši, viņiem nav iepriekšējas pieredzes ar paliatīvās aprūpes nodrošināšanu. Dimanta uzskata, ka liela loma klusuma salaušanā ir tieši medicīniskajam personālam un standartizētai informācijas pamatbāzei, lai piederīgie saprot, kas notiek ar pacientu un kā var mainīties viņu dzīves. Tam nav obligāti jābūt ārstam, tā var būt māsiņa, sociālais darbinieks vai psihologs, kas ģimeni iepazīstina ar piederīgā veselības stāvokli un prognozēm “un ļauj pārrunāt tos jautājumus, ko tuviniekam vai pašam pacientam ir bail uzdot”. “Tam jānāk to tiem cilvēkiem, kuri zina, kuri tās situācijas ir redzējuši. Tas, kurš [šādā situācijā] nonāk pirmo reizi, nezina, ko pajautāt,” saka "Ziedot.lv" vadītāja.

Nākotne – katastrofa? Vai izpratne un savas mirstības apzināšanās?

Ņemot vērā medicīnas straujo attīstību, dzīvildzes prognozes pieaug. Ja vēl nesenā pagātnē cilvēki ar kādu diagnozi būtu aizgājuši viņsaulē, šobrīd viņi vai nu dzīvo pilnvērtīgi, vai viņu dzīves kvalitāte ir pamatīgi kritusies. Un tomēr – viņi ir dzīvi. “Mēs drīz, drīz nonāksim katastrofālā situācijā, jo medicīna kļūst arvien gudrāka, inovatīvāka un mēs arvien ilgāk dzīvojam,” brīdina Dimanta.

Prognozes liecina, ka sociālā aprūpe nākotnē kļūs par ārkārtīgi pieprasītu pakalpojumu, tādēļ jau tagad ir stratēģiski jāplāno, kā risināt šo jautājumu, lai pēc kāda laika neattaptos šādas krīzes priekšvakarā.

Dimanta stāsta, ka Rietumeiropā veikti pētījumi jau tagad liecina, ka sociālā aprūpētāja profesija kļūs par vienu no pieprasītākajām, jo būs jāpalīdz pacientiem, kuru “smadzenes funkcionēs, bet ķermenis jau būs novecojis”.

Viņa uzskata, ka mēs kā sabiedrība kaut kad nonāksim pie kopīgas izpratnes par to, kurā brīdī cilvēks uzskatāms par mirušu – vai tas ir tad, kad nedarbojas smadzenes, kad nedarbojas sirds, vai kad apstājusies elpošana. Un atbildīgs par savu aiziešanu daļēji ir katrs pats.

“Es teiktu, ka mums droši vien vajadzētu katram būt gatavam savos spēka un brieduma gados padomāt par savu aiziešanu. Varbūt uzrakstīt tuviniekiem, ko mēs gribētu vai negribētu, lai ar mums dara. Vai mēs gribam, ka mūs uztur pie dzīvību uzturošām funkcijām? [..] Protams, sabiedrībā ir grūti runāt, jo ir māņticība, ka “es kaut ko piesaukšu”, bet no otras puses – tā mēs saviem mīļajiem atvieglojam tos lēmumus, ko pieņemt,” uzskata Dimanta. Tie bieži ir juridiski jautājumi, un tomēr, saskaroties ar šādu situāciju, tuvinieki ir izmisumā. Piemēram,

pie labdarības organizācijas vēršas arī ģimenes, kas ļoti skaidri zina – tuvinieka kontā ir līdzekļi, kas ļautu segt vismaz daļu no ārstniecības izmaksām. Bet tuvinieks ir komā, un banka var ļaut ģimenei izmantot finanšu resursus tikai tā, kā norādīts testamentā. Tātad – tikai tad, kad cilvēks jau būs aizgājis.

“Es domāju, līdz gadiem 40, 50 cilvēks vispār uzskata, ka viņš ir nemirstīgs. Neviens nedomā par nāvi! Tad, kad aiziet vienaudži tuvinieku lokā vai vecāki, tikai tad tu sāc to pārdomāt,” secina Dimanta.

Cer, ka labdarības maratons ietekmēs domāšanu

"Ziedot.lv" vadītāja cer, ka šogad labdarības maratons, pirmkārt, ļaus ieraudzīt cilvēkus, kuriem nepieciešama paliatīvā aprūpe, un to, cik atkarīgi no mums un mūsu lēmumiem ir šie cilvēki – gan no tuvinieku, gan no mediķu, ierēdņu un politiķu spriedumiem un rīcības. Otrkārt, viņa cer, ka temata aktualizācija ļaus radīt drošības sajūtu līdzcilvēkos – daudzi uzzinās, kur var vērsties pēc palīdzības, no projekta “Izmisuma zonā” materiāliem mācīsies no citu pieredzes un sapratīs, ka šajā jautājumā nekad nebūs vieni.

“Ja es vai mana ģimene nonāktu tādā situācijā, man būs, kam paprasīt padomu, jo es zināšu – bija maratons par šo tēmu ir, kur paskatīties, ar ko tur runāja no dažādiem aspektiem. Ir iespēja palūgt palīdzību labdarības organizācijai,” uzskata Dimanta. Treškārt, viņa cer, ka maratons, iespējams, mainīs sabiedrības uzskatus par nāvi: “Mēs aizdomāsimies plašākā plaknē par to, vai miršana ir jāaizkavē vai nav jāaizkavē. Ļaujam atsāpināt un nebaidāmies, ka cilvēks nomirs atsāpināšanas dēļ vai tomēr – nē, dzīvība ir tik svēta, ka mēs nedosim lielu morfija devu. Labāk, lai viņš cieš, bet viņš ir dzīvs.” Tādēļ Dimanta aicina laikus paust savu gribu par to, kā rīkoties tuviniekiem, ja cilvēks nokļūst situācijā, kurā pats par sevi vairs nevar parūpēties, lai atvieglotu lēmumu pieņemšanas procesu un cilvēka dzīves pēdējo posmu.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti