Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) pasūtītā pētījumā secināts, ka publisko individuālo pakalpojumu pieejamības līmenis samazinoties pēdējos gados. Ministrijas valsts sekretāra vietniece Ilona Raugze stāsta, ka pētītas tieši četras pakalpojumu jomas – izglītība, sociālie pakalpojumi, kultūra un veselība.
"Ja ir vienošanās, ka noteikti pakalpojumi no iedzīvotāju fiziskās dzīves vietas tiek attālināti, tad mums jādomā par risinājumiem, kā varam kompensēt to. Vai mēs to, piemēram, darām, palielinot pakalpojumu fizisko sasniedzamību, kas ir sabiedriskā transporta un ceļu infrastruktūras jautājums. Kā arī administratīvo pakalpojumu, ko saucam par dokumentu kārtošanu valsts iestādēs, pieejamībā risinājums ir elektronizācija, jo fiziskai atrašanās vietai nav vairs nozīmes," norāda Raugze.
Vienādu pamata pakalpojumu apjomu visām apdzīvotājās teritorijām nav iespējams nodrošināt iedzīvotāju skaita samazinājuma dēļ skaidro ministrijā. Proti, Raugzes ieskatā atslēga uz to, lai pakalpojumi būtu sasniedzamāki visiem, ir iedzīvotāju aizplūšanas tendences mazināšana, jo, ja konkrētajā vietā ir pieprasījums, būs arī piedāvājums - pakalpojums.
"Savukārt, lai mēs varētu iedarboties kādā veidā uz demogrāfiskajām tendencēm, tad primāri, manuprāt, jārisina reģionu ekonomikas jautājumi. Ir jāmeklē aktīvi un iedarbīgi risinājumi, lai varētu aktivizēt uzņēmējdarbību reģionos. Tādēļ arī ministrijas pārziņā esošās Eiropas Savienības fondu programmas jaunajā periodā primāri vērstas uz uzņēmējdarbības vairošanu caur atbalstu reģionu uzņēmējiem nepieciešamajai infrastruktūrai," stāsta VARAM pārstāve.
Kamēr ministrija galvenokārt par cēloni pakalpojumu pieejamības problēmām sauc demogrāfisko situāciju, šī paša izvērtējuma autoru pārstāvis SIA „Karšu izdevniecība Jāņa sēta” vadītājs Jānis Turlais norāda, ka tieši šo resursu plānošanas politika ministrijai jāsāk no nulles, jo patlaban tai netiek veltīta pietiekama uzmanība.
"Šobrīd ir tā kā pa tumsu - katrs kaut ko dara savā kaktā un valsts tikai maksā. Valstij vajadzētu nodefinēt, cik valsts gatava maksāt, cik var atļauties par viena iedzīvotāja pārvietošanos vai apmācību un citiem pamatpakalpojumiem. Un, ja cilvēks izvēlas dzīvot meža vidū, tad viņš var sagaidīt, ka valsts par viņa nogādāšanu darbā vai mācībās var maksāt konkrētu summu gadā, bet pārējais jānodrošina pašam vai ģimenei bērna gadījumā. Šobrīd tādu aprēķinu nav," stāsta Turlais.
Viņš piekrīt, ka resursu taupīšanā liela loma varētu būt dažādu pakalpojumu elektronizācijai, tostarp veselības aprūpes jomā. Savukārt izglītības nozares pakalpojumos gaidāmi sarežģītāki izaicinājumi krietni sarukušā skolēnu skaita dēļ. Tāpat pētījuma autors gan secina, ka pakalpojumu centru tīkls ir pietiekami blīvs un pat pārsniedz valsts rocību.
Pētījums izstrādāts, pakalpojumu pieejamību vērtējot pret esošo iedzīvotāju skaitu un prognozēm līdz 2030. gadam. Pētījuma sadaļā par demogrāfijas rādītājiem jau iepriekš secināta drūma aina. Proti, Latvijas iedzīvotāju skaits pērn pirmo reizi noslīdējis zem diviem miljoniem un izbraukušo skaits sasniedz 200 000 tautiešu, lielākoties tie ir lauku apvidu iedzīvotāji.
