Viens no galvenajiem iemesliem šādam lēmumam ir mazais skolēnu skaits un nepietiekamais finansējums skolas uzturēšanai, kā arī tas, ka skola dažādu iemeslu dēļ nav saņēmusi akreditāciju. Bez darba varētu palikt aptuveni 30 centra darbinieku, un atklāts ir jautājums par pašvaldībai piederošo ēku nākotni.
Augsts betona žogs ir pirmais, kas ieraugāms, braucot augšup gleznainajā kalnā, kur atrodas Rudbāržu internātpamatskola – rehabilitācijas centrs. Padomju laikos šo žogu uzbūvēja kolonijas vajadzībām. Tagad vīteņaugi, kas vietām apvijušies ap draudīgo, sliktā stāvoklī esošo betona žogu, rada pat mājīgas sajūtas, taču pašas skolas vēsture nebūt nav tik romantiska, jo piedzīvoti dažādi laiki. Latviešu valodas skolotāja Inese Kociņa skolā strādā jau vairāk nekā 20 gadus, gluži tāpat kā daudzi viņas kolēģi.
„Daudzi dzīvo tepat uz vietas un strādāja arī tad, kad mums te bija palīgskola, kolonija, un kas tik mums te nav bijis. Visādas reorganizācijas ir pārdzīvotas. Skolai nākošgad būtu bijusi 145 gadu jubileja, bet tagad esam tikuši līdz finišam.
Ir smagi un grūti, jo daudzi cilvēki ir aptuveni 60 gadus veci, viņiem grūti raudzīties nākotnē. Tie, kuri jaunāki, tiem būs jāgrozās kaut kā, bet lielākā sāpe ir par bērniem,” saka skolotāja Inese Kociņa.
Kamēr pieaugušie - 18 pedagogi un aptuveni 14 tehniskie darbinieki, ieskaitot ģimenes -, papildinās Skrundas novada bezdarbnieku rindas, arī 39 skolēniem ar dažādām uzvedības un veselības problēmām būs jāmeklē citas izglītības iestādes, kur mācīties. Rudbāržos mācās bērni no visas Latvijas, bet no Skrundas novada tikai viens. Latvijā ir vēl tikai divas vietas, kur darbojas līdzīgi centri, bet šādas speciālās izglītības programmas bērniem ar garīgās attīstības traucējumiem vispārizglītojošās skolās tiek īstenotas nelabprāt, skaidro skolas direktore Dace Mickus:
„Kurzemes bērniem būs ļoti grūti atrast šādu programmu. Varbūt var mainīt kodu, lai var integrēties parastajās skolās. Es pat nezinu, kā viņiem palīdzēt. Vispārizglītojošās skolās šādas programmas negrib atvērt, jo šādi bērni rada problēmas.”
Dace Mickus norāda, ka žogs ir bijis viens no pirmajiem signāliem par skolas slēgšanu, taču ne vienīgais, galu galā skola nav saņēmusi akreditāciju. Dace Mickus par direktori strādā tikai otro gadu, taču kopumā skolā pavadīti 26 gadi:
„Protams, viens no iemesliem ir vide, jo secināts, ka bērni žoga dēļ dzīvo bīstamā vidē. Skolas vide nav sakārtota, kabineti nav modernizēti kā citur. Mēs desmit gadus esam dzīvojuši ar saviem līdzekļiem, iztikām un neko neprasījām, bet skolēnu palika mazāk, naudas palika mazāk, knapinājāmies, un beigās ir tā, kā ir.”
Arī jaunais algu modelis darījis savu, turpina direktore:
„Tas mums ļoti apgrūtināja mācību procesu. 200 -300 eiro mazāka alga skolotājiem. Ja 200 – 300 uz papīra, tad pusi atvelk vēl nost... Nevaram nodrošināt slodzi – 30 stundas, to lauku skolā nevar dabūt. Visiem skolotājiem ir pusslodzes. Ļoti mazas algas skolotājiem.”
Divstāvu internātskolā, kur var uzņemt vairāk nekā 100 skolēnu, un vēsturiskajā trīsstāvu skolas ēkā drīz svilpos vējš jeb precīzāk būtu teikt - nākotne miglā tīta. Skrundas novada domei būs jālemj, ko darīt ar īpašumu.
„Domas ir visādas. Varbūt uzrodas kāds privāts investors. Pastāv iespēja to pārdot izsolē, kā to nosaka likums. Iespējams, tur varētu atrasties kāda pansija vai rehabilitācijas centrs, bet tas prasīs ieguldījumus. Mēs centīsimies šo īpašumu nosargāt, jo, kā zināms, ja kāds īpašums paliek tukšs, to ātri izdemolē,” skaidro priekšsēdētājas vietnieks Aldis Zalgaucki.:
Skrundas novadā ir vēl divas skolās, kurās ir mazs skolēnu skaits – tā ir Oskara Kalpaka Rudbāržu pamatskola un Jaunmuižas pamatskola, arī to liktenis šobrīd ir neskaidrs - vai nu tās piedzīvos reorganizāciju vai tiks slēgtas.
