ĪSUMĀ:
- "Mīlestības mājā" Teikā ir gan privātais bērnudārzs, gan skola.
- Kā pedagoģijas autore minēta skolas saimniece Ina Grasmane, pēc izglītības psiholoģe.
- No iestādes klientiem un darbiniekiem saņemtas vairākas ziņas par īstenotajām disciplīnas metodēm.
- To vidū – kāju un roku siešana, "sāpīgā vingrošana".
- Bijušās darbinieces apstiprina, ka šādas metodes pret audzēkņiem tika pielietotas.
- Šī alternatīvās pedagoģijas virziena autore arī sarakstījusi grāmatu.
- Tajā uzskaita dažādas metodes, taču par roku un kāju siešanu nav nekas nav minēts.
- Ar iestādes metodēm iepazinās bērnu psihiatre un pusaudžu centra mentore.
- Viņas norāda, ka metodes nav zinātniskas un dažas no tām – vardarbība pret bērnu.
- Iestādē skaidro, ka uzņem arī bērnus ar uzvedības problēmām, kuriem vajag citu pieeju.
- Raidījuma iznākšanas dienā skolas saimniece paziņojumā medijiem norāda uz mērķtiecīgu skolas apmelošanu.
- Daļa vecāku skolu aizstāv, viņu vidū ekspremjers Māris Kučinskis.
- Viņš norāda, ka ir simtiem iestāžu ar "parastām metodēm", tādēļ vecāki nav spiesti izvēlēties šo.
- Inspekcijas pārbaudē informācija par iestādes metodēm apstiprinājusies.
- Atklājās, ka ticis siets arī pusotru gads vecs bērns.
- Pārbaudi sācis arī Izglītības kvalitātes valsts dienests.
- "Mīlestības mājas" pedagoģijas seminārus līdzfinansē arī Rīgas dome.
Iestāde atrodas divstāvu ēkā Teikas mikrorajonā. Pirmajā stāvā atrodas pirmsskola jeb bērnudārzs, un šajā mācību gadā te ir 26 bērni, savukārt otrajā – pamatskola ar 34 audzēkņiem.
Izglītības iestādes īpašnieks ir tāda paša nosaukuma uzņēmums – SIA "Mīlestības māja". Uzņēmumam ir divi īpašnieki – viena puse pieder Inai Grasmanei, bet otra Maritai Bukovskai. 2020. gada uzņēmuma apgrozījums bija aptuveni 230 tūkstoši, bet peļņa ap 18 tūkstošiem.
Privātas mācību iestādes Latvijā nav nekas neparasts, bet šī esot unikāla, vēsta iestādes apraksts mājaslapā. Unikāla ar to, ka te līdzās valsts izglītības standartam tiek īstenota īpaša alternatīvā pedagoģija, kas radīta tepat Latvijā.
Aprakstā vēstīts: ""Mīlestības māja" pirmsskolā īsteno alternatīvu, Latvijas speciālistu radītu bērnu apmācības un audzināšanas metodi "Mīlestības pedagoģija". Mūsu metodes mērķis ir nodrošināt katram bērnam tādu vidi, kurā viņš spētu augt un attīstīties saskaņā ar savu patieso iekšējo būtību, izprast un runāt par savu jūtu pasauli, atklāt un ikdienā attīstīt savus unikālos talantus un radošumu."
Latvijā līdz šim pazīstamākās un izplatītākās ir divas alternatīvās pedagoģijas metodes, viena – Montesori pedagoģija, ko pagājušā gadsimta sākumā radīja itāļu ārste un skolotāja Marija Montesori, otra – Valdorfa pedagoģija, kas savukārt nāk no Vācijas, un tās autors ir vācietis Rūdolfs Šteiners.
Tikmēr "Mīlestības pedagoģijas" autore ir jau minētā skolas saimniece Ina Grasmane, pēc izglītības psiholoģe.
Par to, ka viss ir nopietni un ka Grasmane nevēlas būt ne ar ko sliktāka par itāļu Montesori, liecina arī pērn iznākusī viņas grāmata ar nosaukumu – "Mīlestības pedagoģija – audzināšana, kas dziedina". Tāpat viņa kopā ar otru skolas īpašnieci, kustību terapeiti Maritu Bukovsku, regulāri rīko seminārus citiem skolotājiem.
"Aizliegtā paņēmiena" uzmanību piesaistīja "Mīlestības māju" saistītas ziņas par dažām bērnu audzināšanas metodēm jautājumos par bērnu disciplinēšanu. Kā video skaidroja pati Grasmane – disciplīnai te tiek pievērsta īpaša uzmanība.
"Mīlestības pedagoģija ir ļoti cienoša, bet tāda, kas māca robežas bērniem, un robežas ir ļoti svarīgas, tas arī piederas pie mīlestības. Mēs mācam bērniem robežas, pie mums bērni ir ļoti disciplinēti un tādi mierīgi," viņa sacīja.
Bet kā tas tiek panākts?
Detaļas šajā video nav pieminētas, bet pēc vairākām liecībām atklājas – daži no līdzekļiem ir pat roku un kāju sasiešana.
Sieviete, audzina divus bērnus, dēlam pieci gadi, meitai trīs gadi. Kādu laiku pati strādājusi "Mīlestības mājā" ar lielākiem bērniem, bet viņas abas atvases te gājušas bērnudārzā. Šobrīd prom gan pati, gan abi bērni, jo šeit lietotās disciplinēšanas metodes viņai neesot bijušas pieņemamas.
Proti, ja bērni neklausa, tad viņi tiek izvietoti miera mājiņās, kādas kopā ir trīs. Un ne tikai izvietoti, lai nomierinās, bet nereti tiek arī sasietas viņu rokas vai kājas. Viņa par to uzzinājusi tīri nejauši, kad dzirdējusi sarunu par savu dēlu.
Mamma, bijusi arī "Mīlestības mājas" skolotāja, atklāja: "Vienā dienā mani pārsteidz ar tādu stāstu, ka kāda skolotāja, audzinātāja runāja ar kādu māmiņu, un ka bērns ir tā kā uz vēdera izrāpojis ārā no šīs miera mājas ar sasietām kājām, rokām un atvēris ar galvu durvis. Un man šo pastāstīja, es biju ļoti izbrīnīta un prasīju, sasmējos tādā šokā. (..) Un man teica, ka viss ir kārtībā, ka tieši tā tam arī ir jābūt (..) Un ka tikai šādi puikas ar tādu enerģiju, kāda ir manam dēlam, tikai tā viņi var izaugt par tādiem labiem, krietniem cilvēkiem un tādiem labiem līderiem, ka viņiem ir vajadzīgas ļoti stingras robežas, ļoti stingra un pamatīga disciplinēšana, un nekādas citas metodes viņiem tur īsti neder."
Audzinātājas viņu mierināja, ka tas esot tā, kā vajag, bet tomēr mamma sākusi pievērst uzmanību.
"Nu, tādas epizodes ir novērotas, it sevišķi, kad vakaros atnāk, bet konkrēti par manu dēlu viena epizode bija tāda – tā kā es strādāju skolā, un šī skola bija otrajā stāvā, es diezgan labi varēju pārredzēt pagalmu, kur bērni pavadīja diezgan arī lielu dienas daļu. Un vienu dienu es ieraudzīju, ka manam dēlam un vēl vienam puikam bija sasietas rokas aizmugurē. Nu tā diezgan labi, strikti sasietas. Skolotājas audzinātājas stāvēja vienkārši zem koka, pļāpāja. Diena ritēja savu gaitu. Pēc tam, kad mēs jau bērnu paņēmām no bērnudārza, es viņam jautāju: "Dēliņ, kāpēc tev tās rokas bija sasietas?" Viņš teica: "Mammīt, mēs ar draugu izdomājām, ka mēs pikosimies, mēs ļoti gaidījām sniedziņu, un tad mēs paņēmām smiltis un metām viens otram,"'' pastāstīja mamma.
Ar līdzīgu jautājumu par roku sasiešanas iemesliem viņa vērsās pie audzinātājas, kura strupi atbildējusi: "Taču ar smiltīm mētājās."
Mamma atklāja: "(..) Nu, uz to sekoja principā klusums, un man neviens neko vairs neatbildēja."
Bijusi vēl kāda epizode – kādu dienu viņa bijusi nonākusi no otrā stāva uz pirmo, kur bērnudārzs, lai paēstu pusdienas. Apēdusi zupu, tad vēl pamatēdienu, un tad pienākuši kādi zēni un teikuši, ka viņas dēls miera mājiņā raudot.
"Tad viņi laikam aizskrēja pateikt manam dēlam, ka mamma ir, un viņš iznāca ārā. Viņš nāca pie manis ar sasietām rociņām, rociņas bija nupat kā sasietas priekšā šoreiz, bet nu ļoti strikti, un viņas bija tādas riktīgi pamatīgi sarkanas, droši vien viņš viņas ir berzējis, lai kaut kā izdabūtu ārā, viņš arī ļoti raudāja," viņa atklāja.
Vaicāta, par ko viņas dēlam sēja rokas šoreiz, mamma sacīja: "Īstenībā neko tādu baigi pateikt konkrētu nevarēja, bet tikai kaut ko par kaut kādu šķīvja izsišanu bērniņam, nu tā ļoti... Jā, viņš bija viens atstāts, un pa visu to laiku, pa tām minūtēm, nezinu, 15 varbūt 20. Jo nu karstu zupu apēst un pamatēdienu, tas arī apmēram tā varētu sanākt."
"Aizliegtais paņēmiens": Ar ko tad tās rociņas tiek sietas?
"Ar ko sietas? Lakatiņš, šallīte un tas, ko es redzēju savam bērnam, tāds gaišs, varbūt tā kā rūtains, ja es pareizi atceros, bet nu tāds gaisīgs, diezgan viegls tāds materiāls."
"Aizliegtais paņēmiens": Bet stingri sasiets?
"Stingri, pamatīgi, stingri. Jā, nu tā, ka nevar tikt ārā, jo es domāju, ja bērns var uz vēdera izrāpot ārā un ar galvu atver durvis, tad es domāju, ka viņš varētu, viņš būtu kaut kā ticis ārā, bet tas nozīmē, ka viņš ir mēģinājis, viņam nesanāca, un tad nu paliek tikai galva, ar ko spert pa durvīm, lai tiktu ārā no turienes."
Savu trīsgadīgo meitu ar sasietām rokām viņa pati redzējusi nav, bet sākusi ievērot pārvērtības mājās.
Mamma un bijusī iestādes skolotāja stāsta: "Viņa ņēma, meklēja dažādus striķus, šalles. Un viņa nāca pie manis, pieņemsim, es gatavoju vakariņas ģimenei, viņa pienāca un teica: "Mammīt, es tev sasiešu kājas".
Es saku: "Meitiņ, kāpēc tu man siesi kājas, es taču gatavoju mums visiem vakariņas."
Viņa: "Tavas kājas neklausa."
Es: "Es taču, meitiņ, neko nedaru sliktu ar tām kājām"
Viņa: "Nē, tavas kājas neklausa."
Meita sējusi ar šalli lelles, bet kādu dienu sarunā meita teikusi, ka arī viņas rokas un kājas tikušas sietas, rādījusi kur un kā, klāstījusi, ka uz aizmuguri esot sāpīgāk. Tāpat meita teikusi, ka viņai bail no "miera mājas", jo tur nākot zombijs. Un ne tikai siešana, vēl audzinātāja kaut ko likusi mutē – sinepes un čili, un bijis skābi, un mutīte degusi.
Vecākiem skolas audzēkņiem disciplinēšanas metodes esot mazliet citas. Arī ir miera māja, bet tajā – sāpīgā vingrošana. Mamma un bijusī "Mīlestības māja" skolotāja atklāja: "Es iegāju vienreiz šajā "miera mājā" un man teica tā, ka nu… Viņš sēdēja ar izstieptām kājām uz grīdas, un man teica: "Paturi tagad pie potītēm, tagad būs šī sāpīgā vingrināšana." Un tad viņi lieca viņa ķermeņa augšdaļu pie kājām, un viņš ļoti skaļi kliedza."
"Aizliegtais paņēmiens": Ar spēku?
"Nu, diezgan – vīrietis, es domāju, ka tas bija tomēr ar spēku, to savādāk nevar nosaukt.
(..) Tad es uztaisīju tādu diezgan lielu traci. (..) Es teicu, ka šajā mājā notiek tāda liela vardarbība pret bērniem, ka pret viņiem izturas kā tādā gestapo koncentrācijas nometnē. Vienā no sarunām ar vadītāju man centās iestāstīt, ka tur nav koncentrācijas nometne un ka tur nav nekāds gestapo, ka viss ir kārtībā. Ka tas viss ir pareizi. Jā, ir tādi bērni, ar kuriem var tikai šādi. (..) Tikai stingri ar stingrām robežām, un acīmredzot vadība uzskata, ka stingras robežas ir šī sāpīgā vingrināšana un siešana. Tāda izturēšanās."
Vēl viena liecība
Pedagoģe "Mīlestības mājas" bērnudārzā pērn strādājusi vairākus mēnešus. Jā, sasiešana bijusi viena no disciplinēšanas metodēm, kas saukusies "Ņemam rokas un kājas nost".
Bijusī darbiniece atklāja: "Es savā dzīvē esmu redzējusi, kā ir tad, kad ņem rokas un kājas nost cilvēkiem. Un tajā brīdī es patiešām notirpu no galvas līdz kājām, jo es domāju, – nu kas tas vispār ir!? Kā var mazam bērnam atļauties kaut ko tādu pateikt! Un tad Ina pie manis atnāca, jā, bet mēs jau viņus programmējam un mācām tā, ka viņi paši to nemana.
(..) Un dažreiz bija tā, kad tie lielākie bērni ievilka rokas piedurknēs un teica: "Man nav roku." Un tad es viņiem saku: "Nu, nedari tā, tev jau nemaz nevajag, lai nebūtu roku."
(..) Bija tādi, kuriem sēja vairākas reizes dienā, jā. (..) Kājas tika sasietas tā, lai, nu principā tā, lai pats nesapiņķerējās. Un rokas – kā kuru reizi kuram.
"Aizliegtais paņēmiens": Cik ilgi viņi tādi sasieti bija?
"To noteica tas sējējs. Bija tā – kad viņu sasēja, viņiem bija kādu laiku jāpasēž un jānomierinās. Bet to, kurš, to tad noteica arī tas, kurš sasēja."
"Aizliegtais paņēmiens": Bet viņi jau pretojās, kad viņiem sēja?
"Ziniet, īsti pat nē, laikam viņi bija pieraduši pie tā, ka tāda ir kārtība."
Viņai pašai tas bijis nepieņemami. Ja bērni satrakojās, viņas metodes esot bijušas vest uz miera māju un aicināt dauzīt tur esošo boksa maisu, bet citas audzinātājas sēja viens un divi.
Bijusī audzinātāja nosauca arī vārdus, kurus "Aizliegtais paņēmiens" neatskaņoja.
"Tajā laikā [audzinātāja nr.1] tika pasludināta par galveno mīlestības meistari. Viņa šīs metodes pielietoja. [audzinātāja nr.2] To, ko es neredzēju, to darot, tā bija [audzinātāja nr.3], kurā pārsvarā uzņēmās tad, kad viņai bija izvēle, teiksim, viņa izvēlējās rūpēties par mazajiem un, teiksim, pamperus mainīt, un tādas lietas darīt, nevis ņemties ar viņiem soda ietvarā."
(..)
"Man liekas, ka jaunākie tajā laikā bija kādi viens gads 8 mēneši, viens gads 9 mēneši veci. Ir tie periodi, kad cilvēks izzina pasauli, un viņš ņem un iesit, un viņš vienkārši neaprēķina, cik tas ir stipri. Tad, lai to nedarītu, tur arī tika sieti.
Darbiniece sākusi iebilst arī par citām lietām, piemēram, vingrošana viņai likusies nepareiza sodīšanas metode: "Bērnudārzniekiem sāpīgās vingrošanas nebija, bet jā, tur bija pietupieni, pumpēšanās un tamlīdzīgi, nu, pietupieni, pumpēšanās, palēcieni viss. Un, ja kāds kādam spēra vai sita, tad viņam attiecīgi bija. (..) Tad man bija iebildums, ar ko es vērsos pie direktores. (..) Nu, viņi ir ļoti vērtīgi vingrinājumi un cilvēkam palīdz nostiprināt dažādas muskuļu grupas ķermenī. Un nav forši, ja viņi to uzskata par soda mēru, un ka tu esi izdarījis kaut ko sliktu, ka tev tas jādara."
Iebildusi arī pret to, ka spiež bērniem ēst.
Vēl bijusi kāda epizode, kad viņa darbojusies tualešu zonā, un viens blakus esošs bērns prasījis palīdzību. "Es pagriežos, lai palīdzētu, un vecākā kolēģei man saka – neatsaucies. Un tad es domāju, – pagaidi, kas te notiek, esmu šeit tādēļ, ka mani vecāki uzticējuši bērnus savas prombūtnes laikā un man ir jābūt tam atbalsta personālam, pie kura bērns var vērsties, ja viņam vajag palīdzību. Es nesaku, ka viņiem [bērniem] nav jābūt patstāvīgiem. Bet pieaugušais ir tas, kam viņš var un drīkst un kam vajag prasīt padomu vai palīdzību, un tai palīdzībai ir jābūt. (..) Nevis: "Kāds tu šodien nespējīgs vīrietis esi, to nevari izdarīt," klāstīja bijusī darbiniece.
Galu galā viņa vadībai kļuvusi kā skabarga un darba attiecības beigušās.
"Vadībai ir uzskats, ka tie ir tikai bērni. Viņi tāpat neko neatcerēsies, bet pirmais priekšstats ir ļoti būtisks.. (...) Ja kāds atļāvās izteikt kaut nelielu daļu kritikas vai kaut kādus ieteikumus, tad viņi apvainojās par to šausmīgi," atminējās bijusī darbiniece.
Kādas mammas pieredze
Sākumā viss ļoti paticis, viņa sevi saukusi pat par šīs vietas fani, lai gan piesardzīgu darījušas situācijas, kad skolēni likuši gulēt bērnudārzniekus, jo tas esot pārāk intīms process, kas ne vienmēr pienācīgi uzraudzīts.
"Es zinu, ka citiem ir tā pieredze, ar kuru bērniem šīs lietas ir notikušas, ka tā ir šausmu māja. Mums tādu sajūtu nav bijis, mums patiesībā būs skumji iet prom to labo lietu dēļ, kuras es redzu, ka citos dārziņos nebūs. Vienkārši tā problēma manā skatījumā, ja neskaita roku siešanu, un to, ka skolēni liek gulēt, kad pareizi un ļoti uzmanīgi ar pietāti izpilda šīs miera mājiņas un dusmu izlikšanas metodes, viņas var strādāt ļoti labi. Vienkārši, ja pietrūkst kapacitātes vai spēja to izpildīt kvalitatīvi, viņas var kļūt ļoti traumējošas, šīs pieredzes," sacīja mamma.
"Aizliegtajam paņēmienam" zināms gadījums, kad kāds vecāks par bērna iespējamu seksuālu aizskaršanu gulētiešanas laikā vērsies attiecīgajās institūcijās, lai tās veic izmeklēšanu.
Kas ir "Mīlestības pedagoģija"?
"Mīlestības mājas" līdzīpašnieces Inas Grasmanes grāmata "Mīlestības pedagoģija – audzināšana, kas dziedina" sākas ar vārdiem "Jēzum ir īpašas attiecības ar bērniem", un šos ievadvārdus ir rakstījis Romas katoļu draudzes bīskaps Andris Kravalis. Šajā grāmatā atsauces uz kristīgām vērtībām būs minētas vairākkārt.
Grāmatas 7. nodaļu ievada dzejnieka Imanta Ziedoņa vārdi "Parādi man robežu". Vairākas atziņas, kas šeit atrodamas:
- Pirmkārt, bērnu pēršana nav risinājums.
- Otrkārt, risinājums nav arī tādi disciplinēšanas veidi, kas var traumēt bērnu pašvērtējumu, un kā izplatītākie šeit pieminēti bērnu biedēšana, ja viņš neklausīs, arī kliegšana uz bērniem un bērnu raustīšana, bērnu kritizēšana un salīdzināšana ar citiem.
Bet kā tad disciplinēt – it īpaši stipros, līderiskos, enerģiskos bērnus – tos, kas vadīs mūsu nākotni?
Autore uzdod šo jautājumu, un tālāk arī atbild: metodei jābūt tādai, kas sargā bērna pašvērtējumu. Ja bērns neklausa, tad ir trīs soļi: pirmkārt, nomierināties pašam, otrkārt, saprast bērna uzvedību un runāt par to, un, treškārt, ja tas nav līdzējis, ir "miera istaba", kas te tiek dēvēta par uzvarētāja istabu. Galvenā ideja ir uzvarēt savas negatīvās emocijas.
Grāmatā teikts: "Bērns tiek aizvests uz sagatavoto uzvarētāju istabiņu, pieaugušais pietupstas bērna acu līmenī un saņem to ķermeņa daļu, kas dara sliktu – pieskaras rokām, ja tās sit, mutei, ja tās runā sliktu, kājām, ja tās sper, un saka, piemēram: "Tu tagad izcīnīsi cīņu ar savām nepaklausīgajām rokām. Es ticu tev. Tu vari nomierināt savas rokas. Cīnies!"
Uz brīdi bērnu varot atstāt vienu, runa te par dažām minūtēm, tad jāseko rūpīgi, kad bērns beidzot ir guvis uzvaru. Bet roku vai kāju siešana šajā grāmatā netiek pieminēta. Nekas nav teikts arī par pipariem uz mēles.
Bet varbūt pedagoģijas autore par to stāsta savos semināros?
"Aizliegtajam paņēmienam" pilnu semināra atreferējumu neizdevās iegūt, bet izdevās tikt pie dažiem autores slaidiem. Kādā slaidā ir šāds teksts: "Mācot un disciplinējot bērnus, centies vērsties pret konkrētām viņa ķermeņa daļām (kuras bērns nepārvalda) tā vietā, lai vērstos pret visu bērnu "tu" formā. Tā tu sargā bērna jūtīgāko dvēseles orgānu, kas ir viņa pašvērtējums. Vērsies tikai pret nepaklausīgajām kājām vai skaļo muti, vai arī rokām, kas grib kauties, un audzini tās."
Filozofija ir tā pati – bērns nav vainīgs, tikai tās rokas. Bet par siešanu nekas nav teikts.
Izrādās, siešana kā metode netiek īpaši afišēta. Raidījuma rīcībā ir līgums, kādu bērnu vecāki slēdz ar šo iestādi. Vecāki parakstās arī zem disciplinēšanas veidiem, bet tie ir tie, kas glīti aprakstīti grāmatā – nekādas roku vai kāju siešanas.
Eksperiments
"Aizliegtais paņēmiens" sarīkoja arī nelielu eksperimentu: mamma ar bērnu devās uz "Mīlestības māju" ar domu pieteikt bērniņu bērnudārzā, kur satika arī pašu iestādes saimnieci Inu Grasmani. Kā jau grāmata lika nojaust, viņa, pirmkārt, akcentē šīs vietas un pedagoģijas kristīgās vērtības.
Grasmane sacīja: "Šī ir kristīga vieta. Daudzi vecāki uzdod jautājumus – cik, kāda konfesija vai kas? Šeit nav konfesijas. Nepiederam nevienai baznīcai. No dažādām konfesijām šeit strādā cilvēki, kuru profesionālā misija ir darbs ar bērniem."
Saimniece mammai izrādīja arī miera istabu, kur var nomierināties.
"Kad bērnam kāds kašķis. Kādreiz ir rokas jāmierina, tās trakās, kas kaujas. Vai kājas, kas sper. Tad mēs te strādājam ar to. Skolotājas strādā," skaidroja Grasmane.
Eksperimenta mamma: Ko dara?
Grasmane: "Iedod kaut ko darīt. Tad saka: "Nomierini savas kājas. Varēsi iet grupiņā, kad kājas mierīgas. Labāk iesper maisam. Izsper to maisu ārā. Tā." Fizkultūra. Kādreiz bērns pietupienus taisa. Tad meklē visādas vingrošanas, lai tā izlāde notiek pareizā veidā, nevis vienam uz otru."
Par siešanu atkal neviena vārda. Vai tas no vecākiem tiek slēpts? Vai tas ir otršķirīgi vai – tik vispārpieņemti, ka nav pat vērts stāstīt? Nav skaidrs.
Savukārt, runājot par kristīgām vērtībām un patiesības teikšanu – var saprast, ka kovida laiks to mazliet pakoriģējis... "Aizliegtā paņēmiena" uzmanību saista kāds citāts, proti, "Mīlestības mājā" ļaujot vecākiem ienākt telpās, bet ir nianse: "Jābūt gatavam paslēpties skapī, ja inspekcija nāk. Jābūt gatavam uz kaut kādu ekstrēmu, ja kāds nāk... Vienkārši brīdinu par tām inspekcijām. Ja kaut kas, tad būs strauji… Jo viņi nevar ienākt, viņiem jāzvana. Tad mēs zinām," paskaidroja Grasmane.
Ko par metodi saka speciālisti?
Par šādu pedagoģiju un disciplinēšanas metodēm "Aizliegtais paņēmiens" runāja ar bērnu psihiatri un Pusaudžu resursu centra vadītāju Aneti Masaļsku un pusaudžu centra mentori Romiju Krēziņu. Raidījums viņas iepazīstināja gan ar grāmatu, gan aculiecinieku stāstīto.
Pirmā atziņa – par pedagoģiju zinātnes izpratnē to tomēr nevar saukt.
"Nu, es vairāk teikšu, ka šī grāmata ir tāds daiļliteratūras darbs, kur ir salikti kaut kādi koncepti, kas arī ir gan no psiholoģijas, gan ar reliģisku pieskaņu. Bet teikt, ka tas ir kaut kāds mācību materiāls vai tiešām uz pierādījumiem balstīta metodoloģija, kur izmantot kā tādu materiālu, lai kaut ko mācītu bērniem vai speciālistiem... Nu, es laikam teiktu, ka nē," atzina bērnu psihiatre Masaļska.
Savukārt Krēziņa teica: "Jā, es piekrītu Anetei. Es gan vienīgi to nosauktu par zinātnisko fantastiku. Jo tās galvenās idejas ir tā kā zinātnē balstītas, piemēram, pašvērtējuma nozīme bērna attīstībā vai ķermeņa tēla nozīme, tāpat kā atbalstoša komunikācija. Šīs visas metodes ir un tās ir nepieciešamas, tās, piemēram, atrodamas arī bērnu emocionālās audzināšanas kursos. Nu, kā tēmas. Vienlaikus tas, kādā veidā tās ir aprakstītas un ar kādām metodēm it kā šīm audzinātājām ir jāsasniedz, nu – tā gan ir autores fantāzija."
Ar grāmatas uzrakstīšanu vien nepietiek, vajag pētījumus, vajag pierādījumus. Līdzīgi, kā tas ir arī citiem alternatīviem pedagoģijas veidiem, piemēram, jau minētajai Montesori.
Masaļska skaidroja: "Montesori pedagoģijai ir konkrēti tiešām pierādījumi skatīti – kas ir efektīvs, kas nav efektīvs, kas attīsta tiešām bērnu, teiksim, kaut kādas prasmes un citas lietas, un tas ir ļoti atšķirīgi."
Bet Krēziņa papildināja: "Respektīvi, tad, kad mēs veidojam kaut kādas metodikas vai kaut kādas pedagoģijas metodikas, balstāmies uz pētījumiem un to, ko mēs redzam, kas jau iepriekš teorijā pierādīts, kas strādā. Plus tad liekam klāt kādas savas metodes un pētām, kādā veidā tās ietekmē bērna labbūtību, attīstību, mentālo veselību, akadēmisko sniegumu un tā tālāk."
Ja metodes nav balstītas uz pierādījumiem, sanāk teju eksperiments ar bērniem.
Ko speciālistes domā par roku siešanu, kas grāmatas teorijā nav aprakstīta, bet praksē notiek?
Masaļska paskaidroja: "Tas viennozīmīgi ir traktējams kā fiziska vardarbība pret bērnu. Jo kas ir tas, ko mēs iemācam bērnam, sasienot viņu? Nu pilnīgi neko, un bērns, it sevišķi, ja tas tiek darīts bērnudārzā periodā, kad bērns ir maziņš, viņam nav īsti nekādu priekšstatu par to, kas ir pareizi, nepareizi, kad mēs šādā veidā kādus konceptus ieliekam, kādas pārliecības bērnā. Principā mēs fiziski nodarbojamies ar vardarbību pret bērnu (..).
Psihiatre norādīja: "Es varētu saprast to, ka viņam pasaki: "Pasēdi uz soliņa, kamēr tu esi dusmīgs". Bet, ja mēs vienkārši sasienam to bērnu, rokas... Piemēram, ja tu man darbā nedarīsi, ko vajag, es tev paņemu aiz muguras sasienu rokas un pasaku: "Tagad viss, tu nepareizi uzrakstīji to slēdzienu.""
Speciālistes arī uzsvēra, ka mūsdienās ir tik daudz pedagoģisku metožu, kā šādos brīžos strādāt ar bērnu.
Krēziņa norādīja: "Pēc idejas kustību ierobežošana nav nekas slikts, bet kolīdz mēs runājam par sasiešanu, un man liekas, ka par sasiešanu mēs varam sākt runāt par vardarbību, tikai tāpēc, ka viņa ir pilnīgi lieka. Ja mēs, piemēram, pieturam roku, tad tas ir tāpēc, lai bērns nesistu, netraumētu sevi, netraumētu citus un netraumētu mūs, bet, ja mēs sasienam, tad tas ir pilnīgi bezjēdzīgs pasākums. Nu vienīgi spīdzināšana."
Kā to skaidro iestādes vadība?
Lai arī iepriekšējā dienā Ina Grasmane vēl mammai ar bērnu izrādīja iestādes telpas, nākamajā dienā viņa esot slima. Klausuli paceļ viņas dzīvesbiedrs un vienlaikus arī šīs iestādes tehniskais direktors Normunds Grasmanis. Par pašu "Mīlestības pedagoģiju" runāt viņš īsti nevarot, bet roku siešanu – tādas neesot, bet ir bijusi terapeitiskā intervence.
Gan pēc raidījuma izrādītās intereses, gan pēc saņemtajām sūdzībām nepieteiktā vizītē uz "Mīlestības māju" devās Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija (VBTAI).
Grasmanis sacīja: "To jau arī Bērnu tiesību aizsardzības... te bija izmeklēšana un tika pratināti bērni. Un tur tā situācija bija sekojoša – īstenībā ir kaut kādi divi bērni vai trīs, kuriem tiek... teiksim, ir izdarīta terapeitiska intervence, tāpēc ka viņiem ir dažādas uzvedības problēmas un tamlīdzīgi, kas bija arī nokomunicēts ar vecākiem, un vecāki par to bija informēti. Tā kļūda bija tāda, ka intervencei jābūt atdalītai no pārējās grupas. (..) Jā, un tas tā arī bija, bet bija tāda situācija, ka pārējie bērni redzēja to, un tas viss tikai tādā veidā definēts."
Kas ir terapeitiskā intervence?
Ja bērns neklausa vienreiz, otrreiz, tad... Grasmanis: "Tad tādā gadījumā bērns tiek nodalīts no visiem nost. Un viņam ir jānomierina savas rokas un kājas. Ja viņi turpina to darīt, tā nomierināšana notiek, kad pedagogs ir klātesošs. Tad bērnam tiek atņemtas rokas ar tādu domu, ar tādu tekstu – "ka tavas rokas dara sliktas lietas un tās rokas ir jāpaņem nost, mēs ticam, ka tu ar savām rokām vari tikt galā."
Rokas esot ņemtas nost tikai dažiem bērniem, un tagad tā vairs nedara.
"Mēs nekādā gadījumā šeit neesam nekad atbalstījuši vardarbību un neesam vardarbīgi pret bērniem. Kā jau es teicu, ir kaut kādas metodes, kuras pērn nācās [pielietot], jo mācību gada sākumā, kad bērni atnāk no vasaras brīvlaikiem, ir diezgan traks laiks. Šobrīd mēs esam sapratuši, ka to visu ņemam nost un vienkārši, ja ir tādas problēmas, tad mums gribot negribot nākas strādāt ar bērnu, bet kaut kādā veidā kā privātai iestādei atbrīvoties no grūtajiem bērniem."
Jeb – nav nepaklausīgu bērnu, nav problēmu.
Grasmanis paskaidroja: "Mēs tagad arī vairāk neņemam tādus bērnus, kuriem ir tādas problēmas, jo mēs, gribot labu, esam saņēmuši pilnīgi pretēju efektu."
"Aizliegtais paņēmiens" atzīmēja, ka šī iestāde oficiāli licencējusi vairākas speciālās izglītības programmas – gan darbam ar mācīšanās traucējumiem, gan ar garīgās attīstības traucējumiem. Tātad – bijusi gatava strādāt ar dažādiem bērniem.
"Aizliegtais paņēmiens": Jums ir arī atbalsta personāls šīm programmām?
Grasmanis: "Nu, saprotiet, šī vide, kur viņi mācās, viņa visa ir terapeitiska."
Viņš piebilda: "To visu iesāka viena kundze, kura šeit uz vietas, viņas bērni nāca, un tā vardarbība no viņas bērniem bija."
Vadība uzskata, ka iestādi apzināti apmelo
Savukārt dienā pirms raidījuma izskanēšanas medijiem izsūtītā un Inas Grasmanes parakstītā preses relīzē norādīts, ka "Mīlestības mājā" īsteno arī agresīvu bērnu iekļaušanu privātā vispārējās izglītības iestādē.
"Izglītības iestādē "Mīlestības māja" mācās talantīgi un apdāvināti bērni, bet arī bērni, kuri nav spējuši adaptēties citās mācību iestādēs, mācās arī bērni, kuriem ir agresivitātes, uzvedības vai mācīšanās traucējumi," skaidrots paziņojumā medijiem.
Tāpat Grasmane skaidroja, ka tad, ja viņas vadītajā iestādē vēršas vecāki, kuriem ir nepieciešams atbalsts darbā ar bērna agresiju un viņiem ir nepieciešama izglītības iestāde, kas palīdzētu ģimenei risināt bērnu agresijas jautājumus, meklējot veidus, kā izaudzināt cilvēkus, kas var veselīgi integrēties sabiedriskajā dzīvē, izaugt par cilvēkiem, kas pratīs savu spēcīgo enerģiju vērst radošuma virzienā, – šādiem bērniem palīdzēt mūsdienās ir sarežģīti un pat dažreiz neiespējami.
Grasmane paziņojumā presei arī minēja, ka pret iestādi "vairākus mēnešus tiek īstenota mērķtiecīga apmelošanas kampaņa."
Viņa noraidīja, ka iestādē tiktu kaitēts bērnu fiziskajai vai psihiskajai veselībai. Bērni tiekot cienīti un mīlēti.
Savukārt par siešanu Grasmanes paziņojumā skaidrots: "Lai uzsvērtu bērna apzinātību afekta stāvoklī, agresīvā daļa – šajā gadījumā rokas var uz dažām minūtēm tikt ietītas lakatā vai šallē, lai saslēgtu bērna ķermeņa izjūtu ar smadzeņu darbību un tādā veidā stiprinātu bērna smadzeņu spēju pārvaldīt impulsus. Ķermeņa ietīšana tiek izdarīta ārkārtējās situācijās, tā ir galēja intervence atsevišķos gadījumos."
Šo bērnu vecāki esot informēti un ar viņiem noslēgtas gan mutiskas, gan rakstiskas vienošanās ar ģimenēm.
Vairāki vecāki aizstāv
"Mīlestības mājas" aizsardzības pozīcijās nostājušies vairāku citu bērnu vecāki.
Bijušais premjers, tagad Saeimas deputāts Māris Kučinskis (Zaļo un zemnieku savienība) ar šo izglītības iestādi, kurā mācās arī viņa atvases, ir ļoti apmierināts un visu pārējo sauc par nepamatotiem uzbrukumiem.
"Šī ir pedagoģija, kas balstās uz mīlestību, tā ir katra vecāka izvēle sūtīt īpaši, un ļoti cienījama īpašniece, kas pat grāmatas ir izdevusi. Mūsu izvēle bija speciāli pie tam, nevis vienkārši tur (..) Ir simtiem bērnudārzu ar parastām metodēm, kur var iet, ja kāds grib, tāpēc nevajag kritizēt to, kāda ir šī te pieeja. Rociņas un kājiņas, tās ir pēdējās muļķības – viena no pedagoģijas sastāvdaļām ir bērnam ļaut tikt galā ar pūķiem jeb izlādēties, jo pat pieaugušajiem tādi pūķi uznāk dzīvē," viņš sacīja.
Par roku siešanu Kučinskis uzskata: "Lai rociņas iemācītos valdīt, viņas tiek kaut kā pašam novietotas, ne jau rokas tiek sietas."
Par to kādā vecāku sapulcē esot runāts. "Tā vecāku sapulce, kur sieva piedalījās attālināti. Fonā dzirdēju, ka tie, kam kaut kādas pretenzijas bija, bija pieci procenti," sacīja ekspremjers.
Līdzīgās domās ir arī cits tēvs Gatis Silakaktiņš, kurš ir saskarsmes treneris, sarakstījis grāmatu par to, kā labāk pārdot produktus, un kurš kopā ar Olgu Silakaktiņu rīko dažādus seminārus. Piemēram, arī par emocionālo gudrību, kas tostarp paredzēti arī Saeimas deputātiem.
"Tas, ko es no savas puses varu pateikt, es esmu ārkārtīgi laimīgs, ka mans dēls iet tur, ka viņš tur, kā saka, apgūst dzīves pamatus, apgūst gan sabiedrības uzliktās robežas, gan pats savējās mācās nospraust. Es varu tikai un vienīgi labus vārdus pateikt par visu to, kas tur notiek. Pilnīgi neviens šiem bērniem pāri nedara. Un šie bērni paši apzinās savas kļūdas, un tā roku, kāju siešana – tā ir metaforiska, metaforiska lieta. Ja jums kāds tagad uz plaukstām uzliks zīda lakatu un pateiks, tagad tev ir sasietas rokas. Vai tas nozīmēs, ka jums viņas ir fiziski sasietas?" – retoriski vaicāja Silakaktiņš.
Savukārt, runājot par pipariem uz mēles, viņš teica: "Manā bērnībā par to, ka es, pieņemsim, bieži bāzu pildspalvu mutē, tētis izdomāja piparos pamērcēt pildspalvas galu, un ar to man pietika, lai es nekad mūžā to vairs nedarītu. Viss, es neredzu, kas tur ir slikts tajā? (..) Es arī neesmu psihologs, es jums kā tētis saku, ja mans bērns rupji lamāsies un viņam par to iepilinās piparus uz mēles, es tikai atbalstīšu, nevienā brīdī neizteikšu pretenzijas par šādu metodi."
Bet sarunas noslēgumā Silakaktiņam bija šāds veltījums: "Es būtu ļoti priecīgs, ja tādi žurnālisti kā jūs nebāztu savu degunu tajās darīšanās, kas uz jums neattiecas."
Inspekcijas secinājumi
Inspekcija tikusies gan ar abiem Grasmaņiem, gan runājusi ar bērniem – 17 anketēti, ar pieciem runājuši individuāli. Visa informācija apstiprinājusies.
VBTAI Bērnu tiesību aizsardzības departamenta direktore Evija Rācene sacīja: "Skolas vecuma bērniem mazāk tiekot sietas rokas. Tas notiek, bet mazāk. Vairāk par joprojām siešanu un izolēšanu mums minēja tieši bērni, kas mācās 1.–3. klašu grupā. Bet praktiski visi kā viens teica, ka vairāk šīs metodes piekopj bērnudārza bērniem, un tas, ko mēs sapratām, ka dārziņā mācās arī viens bērniņš, kam ir pusotrs gadiņš, un ka viņš diezgan regulāri tiekot sasiets, izolēts. Nu, ārstēts."
Vadības un bērnu versijas atšķīrušās.
"Iestādes vadītāja mums teica, ka tas notiek apmēram no pusminūtes līdz divām minūtēm, esot klāt iestādes darbiniekiem. Bet bērni gan man stāstīja pilnīgi pretējo, ka viņi tur sēžot apmēram 20–30 minūtes," norādīja Rācene.
Viņa pastāstīja: "Vēl mums arī bērni minēja par to, ka tiek pielietota tā saucamā sāpju terapija, ko bērni paši atzina, ka tas ir sāpīgi un nepatīkami. Viņus ar varu liec, liekot izpildīt tādus kā sāpju vingrinājumus, kas ir nepatīkami, ar domu, ka tiem bērniem ir jāatbrīvojas no savas iekšējās spriedzes un dusmu nesavaldīšanas. Un bērni teica – jā, viņi kliedz, bērni paši, viņi, viņi kliedzot no tā, ka viņiem sāp. Bet savukārt iestādes vadītāja mums teica – viņa pieļauj, ka tas nav tāpēc, ka sāp, bet tāpēc, ka šādā veidā viņa pat mudinot bērnu kliegt, jo tādā veidā viņi izkliedzot negatīvās emocijas un dusmas."
VBTAI pārstāve arī atklāja, ka inspekcija konstatēja – iestādē par sliktu vārdu runāšanu liek mazgāt mēli ar ziepjūdeni un liek apēst kaut ko asu – bērni nemācēja pateikt, kas tas ir.
"Viņi teica tikai, ka dedzina mutītes. Šo visu nenoliedz iestādes vadītāja, viņa teica, ka tas tā esot, jo tas viss tiek balstīts uz to, kā mums minēja, piemēram, ka Dievs ir radījis rokas, lai darītu labu darbu, bet, kad tavas rokas dara kaut ko sliktu, tad tās ir jāsoda, jāsavalda, tas pats ir arī ar muti," norādīja Rācene.
No vadības puses vēl bijusi arī šāda norāde: "Man tika teikts, ka šajā iestādē mācās elitāru vecāku bērni. Un, ja mums esot kādi jautājumi vai iebildumi, vai mēs tur kaut kam neticam, tad mēs varam sazināties ar šiem vecākiem."
Kas tālāk?
Izrādās, VBTAI pilnvaras, piemēram, piemērot kādus sodus attiecībā uz privātajām izglītības iestādēm esot ierobežotas. Varot vien fiksēt iespējamos pārkāpumus. Tālāk visa informācija tiekot nodota Valsts policijai, kam viss jau jāizmeklē.
Pārbaudes lietu no savas puses šobrīd sācis arī Izglītības kvalitātes valsts dienests.
Izglītības kvalitātes valsts dienesta Uzraudzības departamenta direktors Juris Zīvarts norādīja: "Viss atkarīgs no tās situācijas, ko mēs konstatējam, un tad, protams, ja mēs raugāmies caur akreditācijas prizmu, tad, protams, tur tiek vērtēti visi iepriekšējie diagnostikas darbi un mācību process kā tāds. (..) Mēneša ietvaros noteikti mēs nonāksim pie slēdziena.''
Vēl kāda detaļa
Izrādās, "Mīlestības pedagoģijas" seminārus, ko organizē Ina Grasmane, līdzfinansē Rīgas domes Labklājības departaments. Vai tas nozīmē, ka Rīga zina un atzīst šo pedagoģijas žanru un metodes?
Rakstiskā atbildē pašvaldībā skaidroja, ka Rīgai ir vienošanās – 2021. un 2022. gadā fonds "Mīlestības pedagoģija" organizēs seminārus 10 grupām par kopējo summu 36 tūkstoši eiro. Tā mērķis: "Lai sekmētu labvēlīgas un cieņpilnas attiecības ar bērnu un veicinātu bērna vispusīgu emocionālo, garīgo un radošo attīstību."
Līdz šim reizēs, kad līguma uzraudzība notikusi klātienē, nekas tāds, kas varētu veicināt izmantot fizisku vai emocionālu vardarbību pret bērnu, nav bijis konstatēts. Ja tiks saņemta kāda cita veida informācija, tā tikšot pārbaudīta, un nav izslēgta līguma laušana.
