Ja īstenosies dažu ekspertu paustās bažas un patvēruma meklētāju plūsma no Balkānu valstīm pārorientēsies uz maršrutu caur Krieviju, Latvijas robežsardzes resursi nebūs pietiekami lieli, lai spētu strādāt, piemēram, ar vairākus simtus lielām robežpārkāpēju grupām – šādu vērtējumu Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijai sniedzis Latvijas Robežsardzes vadītājs Normunds Garbars.
Garbars gan uzsvēra, ka strauju migrācijas pieplūdumu uzskata par maz ticamu, jo tas būtu iespējams tikai Krievijas atbildīgo dienestu bezdarbības gadījumā.
“Šodien mums nav kapacitātes, lai neļautu viņiem nemaz šķērsot robežu, un tāda iecere šobrīd nemaz netiek izspēlēta, ka mēs nostāsimies dzīvā ķēdē un neļausim cilvēkiem konkrētā vietā nākt pāri. Runa ir par šķēršļu radīšanu tādam apjomam, kāda migrācija ir šobrīd. Bet, ja nāk mērķtiecīgi un ar zināmu kaimiņvalsts atbalstu vai vismaz bezdarbību, ja tāds cilvēku skaits ienāk, tad, protams, tas būtiskākais ir viņu izvietošana, reģistrēšana un lēmuma pieņemšana par tālāko rīcību – atpakaļatgriešana vai process attiecībā uz patvērumu.
Šeit iestātos tāda situācija kā jebkurā citā Eiropas valstī, ieskaitot Grieķiju. Tikai tie apjomi šeit, iespējams, būs mazāki. Bet tāpēc vien mums nebūs vieglāk, neskatoties uz to, ka šeit nebūs tūkstoši pie mums,” norāda Garbars.
Vienlaikus atbildīgie dienesti pievērš uzmanību tam, ka Robežsardze jau šobrīd pakāpeniski palielina savu kapacitāti, tostarp lai spētu tikt galā arī ar trīskārtīgu robežpārkāpēju skaita pieaugumu, kāds bija pagājušajā gadā. Tiesa, vēl straujāk reaģēt uz pārmaiņām situācijā var kavēt apstāklis, ka Robežsardzei pietrūkst nepieciešamā personāla.
Kā norāda Iekšlietu ministrijas parlamentārā sekretāre Evika Siliņa, tuvākajos gados Robežsardzes personālsastāvu iecerēts palielināt ar gandrīz 300 darbiniekiem: “Skaidrs, ka palielinoties prasībām, tas, ko Garbara kungs teica par robežpārbaudēm arī Eiropas Savienības pilsoņiem, vēl arī papildus par to, ka ir vēl arī vienotā krasta apsardze un vienotā robežsapsardzības regula – tur ir viens skaits. Un vēl papildus šai regulai vajadzētu vismaz 2% no esošā robežsargu skaita, kas ir aptuveni no 30 līdz 50 robežsargiem.”
Atbildīgo institūciju pārstāvji arī atzīst, ka, visticamāk, tuvākajos gados papildu izmaksas, kas saistītas ar robežas stiprināšanu, lielākoties gulsies uz Latvijas pleciem.
Lai gan iepriekš bijušas cerības, ka Eiropas ārējo robežu stiprināšanas nolūkā robežapsardzei varētu būt pieejams arī Eiropas Savienības finansējums, šobrīd šāda iespēja šķiet maz ticama.
“Katrā ziņā bija ideja, ka, veidojot šo robežapsardzību, varētu tikt papildu līdzekļi tam piešķirti. Tomēr manas bažas, lai gan neoficiālas, ir par to, ka tas varētu Eiropā tikt pārskatīts jau esošo fondu ietvaros. Ja katrā ziņā pārskata – mums ir iekšējās drošības fonds un migrācijas fonds – ja tur kaut kas tiek noņemts, tad tas mums neko nepalīdz, jo mums ir ļoti vajadzīgas šīs fondu naudas. Jo tur ir minimālās prasības, lai robežsargi varētu nodrošināties, piemēram, ar sensoriem un transportlīdzekļiem, un šo robežu nosegt,” norāda Evika Siliņa.
Pēc Robežsardzes vadītāja teiktā, viena no prioritātēm tuvākajiem gadiem, par kuru politiķiem vajadzētu domāt jau šobrīd, veidojot nākamo gadu budžetu, ir jaunu helikopteru iegāde. 2019.gadā vairāki helikopteri, kuri intensīvi strādā ikdienā, jau būs nolietoti.
