Savus pirmos četrus pastāvēšanas gadus Rīgas Garīgais seminārs atradās Aglonas bazilikā, bet kopš 1924. gada mājo Rīgā, Katoļu ielā. Pagājušā gadsimta 70. un 80. gados seminārā tika sagatavoti priesteri arī citām PSRS republikām.
Rīgas Garīgā semināra rektors Marcins Vozņaks izpētījis, ka “līdz 1995. gadam tika iesvētīti 370 garīdznieki, un kopumā plus mīnus tagad ir kādi 430 garīdznieki pa šiem 100 gadiem”.
Seminārā tiek uzņemti tikai 18—40 gadus veci katoļticīgi vīrieši, kuriem ir vidējā izglītība un kuri jūt aicinājumu uz priesterību.
Semināristu vecuma diapazons gadu gaitā ir mainījies diezgan spēcīgi. Vēl pirms gadiem 10 - 20 šeit skolojās pārsvarā tikko vidusskolu beiguši jaunieši.
Šobrīd seminārā mācās tikai viens nule kā skolu beidzis jaunietis, bet pārējie ir vīrieši, kuri soli nezināmajā no laicīgās dzīves uz garīgo spēruši jau brieduma gados.
4. kursa audzēknis, iepriekš auto tirgotājs, Raimonds Kuzņecovs stāstīja, ka iestājās seminārā, kad viņam bija 42 gadi.
“Tomēr kaut kāds dzīves posms jau ir nodzīvots. Bija tā, ka radās jautājumi par dzīvi, par dzīves jēgu, un tad arī, baznīcai kalpojot, pamazām tie jautājumi vairāk aktualizējās. Daži cilvēki arī prasa – kas ir aicinājums? Aicinājums ir tas lielais mīlestības noslēpums, kas katram cilvēkam ir jāatklāj savas dzīves laikā. Šeit aicinājums ir kalpošana Dievam, un kalpošana Dievam ir arī kalpošana tuvākajiem,” stāstīja Kuzņecovs.
4. kursa audzēknis, iepriekš grāmatvedis, Vladimirs Godunovs savukārt sāka ar kursiem Jelgavā 2014. gadā. “Tas bija tas laiks, kad es uzdevu daudz jautājumu - par Dievu, par dzīvi, par dzīves jēgu [...] un 2016. gadā nokristījos. Un tad Dievs man daudz nedeva domāt laiku, un jau 2017. gada augustā man bija jāstājas seminārā. Es strādāju par grāmatvedi, un man parasti viss tiek saplānots, [...] un vēl jūlijā, kad man piedāvāja kristīgo nometni, es saku – nē, nu kā, man taču ir jārēķina algas, man nodokļi jārēķina, [...] bet augustā Dievs aicināja mani atbildēt, un es teicu jā!” stāstīja Godunovs.
Semināristu dienas kārtība no pamošanās un līdz gulētiešanai ir diezgan vienkārša – lūgšanas, individuālās lūgšanas, trīs ēdienreizes, brīvais laiks, kuru pēc izvēles var pavadīt, vai nu lasot svētos rakstus vai arī vietējā bibliotēkā paņemtu grāmatu, vai arī nodarbojoties ar fiziskām aktivitātēm svaru zālē, kā arī, protams, mācības.
Dzīvo semināristi istabiņās pa diviem, un tikai pēdējā kursa audzēkņiem tiek dota privilēģija dzīvot pa vienam. Televizoru semināra telpās nav, taču internets ir pieejams.
Pamest semināra teritoriju un doties brīvsolī iespējams, tikai iepriekš saskaņojot ar rektoru vai inspektoru.
“Garīgajā seminārā puiši mācās sešus gadus. Pirmie divi gadi ir filosofija, un četri gadi ir teoloģija. Līdz ar to viņi saņem tādu diezgan pamatīgu izglītību. Formācija garīgajā seminārā skar četras dimensijas. Pirmā – tā ir cilvēciskā formācija, otra – tā ir garīgā, tad intelektuālā un pastorālā. Un kāpēc es nesāku vispirms ar garīgo, bet cilvēcisko formāciju – tāpēc ka tā cilvēciskā formācija ir kā augsne tam garīgajam, intelektuālajam, un pastorālā – tā ir kā zieds,” skaidroja Vozņaks.
Pēc sešu gadu skološanās semināristi iegūst bakalaura grādu un tiek iesvētīti priestera kārtā. Un, ja vēlas, var turpināt doktorantūras studijas Laterāna Pontifikālajā Universitātē Romā. Seminārā gan šajā 1. septembrī studijas neuzsāk neviens pirmgadnieks, pat neraugoties uz to, ka savus sekotājus sociālajā tīklā “Facebook” uz to aicināja pats Rīgas arhibīskaps metropolīts.
Semināra rektors gan norādīja, ka viss vēl nav zaudēts, jo interesenti studijām mācību iestādē vēl varot pieteikties arī septembra sākumā.
