Pēc Rīgas domes opozīcijas pieprasījuma otrdien par bāriņtiesas atbildību sprieda "Saskaņas" deputātes Baibas Rozentāles vadītajā Sociālo jautājumu komitejā. Šī lieta nodota skatīšanai gan Rīgas domes Labklājības departamentam, gan bāriņtiesai, taču pēc iesnieguma saņemšanas nolemts tās skatīšanu pasteidzināt, "ņemot vērā lietas aktualitāti un, es atļaušos teikt, arī traģismu". "Tas ir izdarīts, bet tas pēc juristu rekomendācijas ir slēgtajā daļā, jo tur ir daudz sensitīvo datu."
Bāriņtiesas atbildības izvērtēšanas rosinātājs deputāts Mārcis Kūlis (Jaunā konservatīvā partija) norāda – lai gan izskatāmā lieta notikusi jau pirms 20 gadiem, Rīgas bāriņtiesa arvien nonāk situācijās par nepienācīgas uzmanības veltīšanu bērniem
"(..) Tāda situācija nedrīkst atkārtoties, un ir jāvēršas sistēmiski pret šādiem, varētu teikt, ārkārtas gadījumiem," sacīja Kūlis.
Pēc Rīgas bāriņtiesas vadītāja Aivara Krasnogolova karjeras datiem izriet, ka vēl laikā, kad puisis atradies slimnīcā, viņš sāka darbu bāriņtiesā kā jurists, bet visai drīz kļuva par tās priekšsēdētāju. Viņš zēna aizmiršanā vaino tā laika normatīvus, nevis savus darbiniekus. Tāpat atbildība esot psihiatru rīcībā.
Deputāts Kūlis uzskata, ka puiša dzīves sabojāšanā nav vainojams normatīvu trūkums. "Es nesaprotu, kā viena institūcija deviņu gadu laikā nespēj aiziet pie šī bērna, noskaidrot, kā viņam iet, vai viņam ir iecelts aizbildnis (..). Man liekas, ka jebkuram cilvēkam ir saprotams, ka tas nav vis kaut kāda manta pieliekamajā, kur var stāvēt 100 gadus, bet, ka runa ir par dzīva cilvēka dzīves sabojāšanu. Kādus vēl Krasnogolovam vajag normatīvus? (..)" sprieda Rīgas domes deputāts.
Šodienas komitejas sēdē vēlreiz tika aktualizēts Rīgas bāriņtiesas nepietiekamais darbinieku skaits un to zemais atalgojums. No 64 amata vietām deviņas ir vakantas.
Nupat atkal saņemti divi atlūgumi – viens bāriņtiesas loceklis norādījis uz izdegšanas sindromu, bet kāda viņa kolēģe nav spējusi atgūties pēc ģimenes pārbaudē piedzīvota incidenta.
KONTEKSTS:
LTV raidījums "De facto" vēstīja, ka zēnu trīs gadu vecumā mammai atņēma. Septiņu gadu vecumā nodeva adopcijai, iespējams, pedofilam, bet vēlāk pēc pārciestās vardarbības bez pamatotas diagnozes uz aptuveni deviņiem gadiem ''aizmirsa'' psihiatriskajā slimnīcā. Gandrīz 20 gadus vēlāk viņš vērsās pēc palīdzības Tiesībsarga birojā.
Labklājības ministrija sola pārskatīt atteikumu jaunietim izmaksāt apgādnieka zaudējuma pensiju. Pēc tēva nāves puisis gadiem to nav saņēmis, kaut tā pienācās.
