Viktors: Mainu dzīvi, kamēr nav par vēlu
Viktors Klimovičš uz brīvām kājām ir jau piecpadsmit gadu. Viņš kopdarba telpu bijušajiem ieslodzītajiem apmeklē no septembra.
“Dzīve man nemainījās. Turpināju domāt kā noziedznieks. Tad nolēmu mainīties. Tagad apmeklēju psihologu, kapelānu. Ir arī problēmas ar alkoholu, tāpēc apmeklēju anonīmos alkoholiķus. Satiekos ar cilvēkiem, un viņi man palīdz nedaudz mainīt domāšanu, lai atmestu visu veco. Saprotu, ka ar veco domāšanu dzīvi neizmainīšu. Tagad uz lietām sāku skatīties nedaudz citādāk.
Varbūt arī dzīve mainīsies, kamēr nav par vēlu….. Bet varbūt jau ir par vēlu,” saka Viktors.
Viktoram ļoti patīk arī kultūras pasākumi, kas reizēm notiek kopdarba telpā. Ārpus tās viņš dzīvo patversmē un cītīgi meklē darbu. Viņam ir B kategorijas vadītāja apliecība, tāpēc cer kļūt par šoferi. Pagaidām gan nav paveicies.
Ilgstoši ieslodzītie un cietumā nepabijušie
Kopā ar Viktoru kopdarba telpu apmeklē vēl 13 cilvēki. Visi gan nav bijušie ieslodzītie.
“Ir tie, kuri nekad nav bijuši sodīti, bet viņi nevar iekļauties. Ir tie, kuri gandrīz visu dzīvi pavadījuši cietumā un viņiem nav pieredzes dzīvot sociāli adekvātā vidē. Ir tādi, kuri sēdējuši piecus, desmit gadus.
Izgājuši, strādā, viņam ir ģimene, bet nemāk pavadīt brīvo laiku.
Par daudz strādā un pēc tam noraujas uz vielām,” stāsta darba audzinātāja Margarita Svečkova.
Uz vietas nevienu, izņemot Viktoru, Latvijas Radio gan nesatiek. Tikmēr kokdarbnīcā strādā galdnieks Varis Altāns, kurš māca klientiem strādāt ar kokmateriāliem – veidot dažādus objektus un tos apstrādāt. Viņi izmanto vecus koka izstrādājumus un piešķir tiem otro dzīvi.
Mākslinieks stāsta, ka klienti esot ļoti atsaucīgi: “Jā, nevar sūdzēties. Ir, kam iet. Katram dabīgi ir sava specifika, un ne visi kļūs par galdniekiem. Būtu naivi tā cerēt. Bet ir, kam ir iemaņas un tiešām ir azarts.”
Atbalsts un iedrošinājums
Kopdarba telpā pieejamas arī speciālistu konsultācijas, no kurām daļu minēja Viktors. Vairākas divpadsmit soļu programmas alkoholiķiem un narkomāniem. Tāpat ir izstādes, dzejas lasījumi, koncerti.
Klienti dara arī dažādus saimnieciskus darbus. Un, ja iespējams, viņi par to saņem stipendiju līdz 160 eiro mēnesī.
“Koptelpa domāta tam, lai cilvēki varētu iekļauties sabiedrībā vieglākā veidā.
Viņi baidās iet uz izstādēm, uz koncertiem. Viņiem ir zema pašapziņa, un viņi baidās. Tad pie mums atnāk cilvēki, kas ir sociāli stabili dzīvē, un [mūsu klienti] var ar viņiem iepazīties,” skaidro darba audzinātāja.
Respektīvi, bijušajiem ieslodzītajiem ir iespējas aprunāties ar māksliniekiem, kas šad tad ierodas.
Margarita stāsta, ka 99% klientu ir atkarīgi no alkohola vai narkotikām. Tomēr atzīst, ka visi ir motivēti sakārtot savu dzīvi. Lai piesaistītu tieši šādus cilvēkus, kopdarba telpā nevar nakšņot, kā arī tur nepiedāvā bezmaksas maltītes.
Sociālais darbinieks Eduards Soskovs atzīmē, ka šī programma palīdz klientiem tikt ārā no nevēlamas vides – draugiem, kas pamudina viņus noiet no ceļa. “Viņi var pavadīt laiku citā vidē. Nevis staigāt pa ielām, tikties ar bijušajiem draugiem, dzert, lietot un tirgot narkotikas,” stāsta Soskovs.
Rehabilitācijas programma ilgst gadu. Bet arī pēc tam klienti var apmeklēt kopdarba telpu, tikai vairs nesaņem speciālistu konsultācijas. Pašlaik komandai ir vēlme veidot sociālo uzņēmumu un atvērt telpās bistro.
Kopdarba telpas projektu īsteno Svētā Lūkas atbalsta biedrība ar Rīgas domes Labklājības departamenta atbalstu.
